"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Grišai pienāktos visas tiesības justies sīkai un viegli apceļamai šajā raibajā kompānijā, jo tieši tāda viņa bija. Vismaz pirmā daļu varētu saukt par patiesu - nedz viņas zvīņas klāja dzelksņi, nedz tās pašas par sevi bija kā bruņojums. Un viņas augums? Sīks, stiegrainiem muskuļiem, lai arī cik ātrs būtu viņas lidojums, kad zaļie spārni viņu nesa tālāk uz ziemeļiem. ... Bet tas vairs nebija svarīgi, ne tā? Diena vēl bija agra, un pūķienes kunģis, lai arī vairs ne pilns, bet akurāt pēc maizes nesauca. Kad ceļotāji nolaidās, Griša gan neskādējās un sekoja Kenoltam, lai nobaudītu ezera skaidro ūdeni. Arī pasmeļot to plaukstās un sevi padzirdot. Taču neizbēgams bija tas, kā Grišas skatienu piesaistīja Marko un Lilijas atšķelšanās no grupas. Kas varbūt bija, un varbūt nebija gudri darīts.

"Kenolt, es labāk viņiem sekošu. Ja nu kas notiks, nešaubies, es atpakaļceļu atrast spēšu, un to pašu rādīšu arī viņiem - Saule nekad mani nav pievīlusi, un, ja vajadzība sauks, zvaigznes tāpat." Pamājusi viņam ar galvu, Griša atstāja viņu kā "galveno druīdu" šai kompānijai. Kas nebija nekas savāds, ņemot vērā, ka arī līdz šim Griša daudz labprātāk paļautos uz Kenoltu kā zinošāko dabas zini, kam būtu jārāda ceļš. Lai arī cik apkaunojoši to nebūtu sev atzīt, bet Kenolts šķita esam ceļojis tālāk nekā viņa pati. To pašu atzīt skaļi gan Griša nealka.

Zaļais pūķis nekavējās, kad sekoja nopakaļ abiem "izlecējiem", bet nepūlējās panākt nedz zilo, kurš izšāvās uz priekšu, nedz arī darvas pūķi. Taču Griša arī nepūlējās viņus uzrunāt. Kamdēļ? Ne jau sabārt viņa grasījās. Nedz arī vēlētos.

Un, kad viņi sasniedza ciematu, arī Griša viņiem sekoja. Lilija noteikti bija jāpatur redzeslokā - ciemats bija gana mazs, bet Griša bija mācīta neuzticēties šķietamai drošībai -, bet, ja reiz Marko jau tā sķita no priesterienes atpaliekam, pūķiene nolēma doties pie Marko. Viņa piemēroja soļu ātrumu viņējam, savīstīja plaukstas iekš kabatām, un klusi nopūtās. Neko vairāk gan neteica. Bija jāpatur acīs Lilija.
Garlaicīgi?

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 02.02.2014 01:23