"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Jau šķiršanās? Halla nogaudās, redzot vismaz divus stāvus lidojam tālāk uz priekšu, bet nedz iespējams to liegt, nedz varbūt arī vajag, ja nu tie, kas steidzas, priekšā redzēs ko jaunu, kā tie, kas vēlējās savus spēkus taupīt. Halla neiebilda pret spēku taupīšanu, lai vēders tālākajā ceļā nerūktu skaļāk, kā to spētu pati.

Esot mazākai augumā, bija savas priekšrocības. Nedz viņa spētu, nedz gribētu nokost lielus zvērus, lai remdētu sev apetīti, tādēļ esot cilvēka formā, varēja uzlasīt pazīstamas ogas, bet sagribot ko treknāku, atkal atplest pūķa spārnus, lai aizlidotu tuvāk koku galotnēm, uzmeklēt kādas putnu ligzdas, kur varētu uzmeklēt kādu putnu olas. Ar barību, kas nebēga, viņai tomēr veicās vislabāk. Īpaši, ja nepacietība liegtu kavēties ilgi. Kaut cik sevi apmierinājusi, viņa atgriezās pie pārējiem, lai noliektu svaigo kaklu pie ūdens un krietni padzeroties. Dodoties uz bezdzīvām pasaules nomalēm, tieši ūdens būs tas, kas atgādinās par savu iztrūkumu.

Un tagad? Mirkli atelpas, pievēršoties pārējiem līdzās esošajiem. Esmu dzirdējusi stāstu par sarkanu pūķu karotāju vārdā Jeriss. Viņš ir bijis izcils cīnītājs, bet liesmas viņam piestāvējušas vairāk un biežāk, kā savā elpā vien. Halla iesāka stāstīt. Protams, kas gan būtu bards bez stāsta, ko dalīt citiem. Dzirdēts no svešām mutēm un arī tālāk aizceļos. Viņa skolotājs vienmēr teicis, lai Jeriss ir pacietīgāks, ka lai nu kas, bet cīņa un sūrais karotāja pienākums ir kas tāds, kas nevienam viņa ārodā esošajam nepaies garām, jo nav pasaules bez cīņas, tomēr Jeriss nav klausījis un no citiem līdzbiedriem dzirdējis, ka viens draugs, kas no sava nesena ceļojuma atvedis lielu akmens bluķi. Teica, ka tas bijis akmens milža deguns, bet pašu akmens milzi viņš pievārējis cīņā. Jeriss alcis tādas pašas slavas un lidojis uz šīm sausajām zemēm, mēroties ar akmens milžiem pats. Nav zināms, vai viņam tas kādreiz izdevies, bet skaidrs viens - Jeriss nekad neatgriezās. Kāds būtu šī stāsta vērtējums? Lai katrs spriež pats, bet tas noteikti nebija vienkāršs uzdevums, kas viņiem dots. Lepnums ir pēdējais, kas viņus paglābs, kad nāks briesmas. Un arī steidzība būs viena no lietām, kas viņus spēs pazudināt. Cīņas būs, tikai jājautā - kad?