"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko grasījās atsperties un pacelties gaisā, kad izdzirdēja jau pazīstamo balsi. Melnais pūķis pagrieza ragaino galvu pret zilo pūķeni. Ja Pīlāra zālē Lilijas klanu nodeva tikai gaiši zilie mati, ko attiecīgā apgaismojumā varēja noturēt par baltiem, bet pārējais viņas veidols netraucēja izbaudīt skaistas sievietes klātbūtni, tad te Marko blakus stāvēja zilais pūķis ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, viņš zināja, ka tā ir tā pati zilmatainā daiļava, tomēr nespēja noslēpt instinktīvo nepatiku pret šī klana locekļiem. Nošņācies un aizgriezies galvu, viņš pacēlās spārnos. Slaidais pūķa augums viegli turējās gaisā, it kā palicis pussolī un nevarētu izlemt — doties vai palikt.

"Ja gribi, tad lido, aizliegt nevaru, bet es nelidoju uz ezeriem un okeāniem," viņš atbildēja zilajai pūķenei. Marko balss nebija tik laipna un pieklājīga kā iepriekš. Tagad tajā jautās skarbums, nepieradinātība un liela deva darvas. Vai puisis iebilda pret Lilijas līdzi došanos vai arī viņa balss tāda bija dēļ pūķa formas, to diez vai varēja uzreiz pateikt. Arī pēc skata viņš izskatījās bīstamāks, nedaudz spurains un nepieradināts — tāds, kādam melnajam pūķim pieklājas būt.

"Diez vai ciemati ir pats aizraujošākais, ko mums nāksies redzēt," viņš dobji iesmējās, savēcināja spārnus un pacēlās augstāk. Kāpēc zilā pūķene neizbaudīja varbūt pēdējo neaizsalušo ezeru viņu ceļā, ja pirms tam tā jūsmoja par spārnu galu pieskārieniem ūdens virsmai. Vai arī tas bija tikai aizbildinājums, lai lidotu līdzi Marko? Lilija bija apgalvojusi, ka neesot tāda, kā citi šī klana pārstāvji, ka viņa esot savādāka. Bet šāds apgalvojums viesa šaubas. Vai kāds spēj tik tālu aiziet no savas iedzimtās būtības? Ja spēj, tad kādu iemeslu vadīts? Tas katrā ziņā apgrūtināja viņas izprašanu, jo īsti uz pieņēmumiem un stereotipiem balstīties nevarēja. Dziedniece, kas alkst slavas. Zilā pūķiene, kas lido prom no ūdens. Ja viņas dzinulis ieraudzīt jaunus ciemus bija tik spēcīgs, ka pat dzimtā stihija nespēja aizkavēt, tad varbūt tiešam viņai nevajadzētu līst pie akmens milžiem. Tomēr šo trīs dienu laikā īsti nevienu nekas nekavēja lidot un uzvesties tā, kā pats vēlas, kaut vai dzīties bez atpūtas līdz pašam cietoksnim. Tāpēc Marko negrasījās iesaistīties ķīviņos un tērēt spēkus aizliegumiem.