"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko lidojumā vēroja apkārtni, centās iegaumēt pārlidoto ciematu laukumus vai kādas citas zīmīgākas vietas. Apkārne ne ar ko īpaši nepārsteidza. Arī grupa pārsteidzošā vienprātībā virzījās taisni uz ziemeļiem, un garām zibošie meži, ūdeņi, pauguri pārvērtās vienmuļā ritmā. Tikai pēc vairākām stundām, kad saule viņu platos spārnus apspīdēja tieši no aizmugures, daži pūķi nolaidās kādā laukumiņā. Marko apmeta slaidu loku, pēc visai garlaicīgās taisnvirziena kustības atļaudamies šerpākus līkumus.

Laukumiņā nekā īpaša nebija, parasta piemeža pļaviņa, ezeriņš... Ievērojis, ka daži šo vietu ir nolūkojuši, lai ieturētos, arī Marko nolaidās, sakļāva spārnus un pārvērtās par cilvēku. Melnais pūķis ielāgoja apkārtni, lai arī te nekā īpaša nebija. Daži ēda, citiem laikam nebija, ko ēst, vai arī tie vienkārši atpūtās, kas gan spēcīgiem karotājiem pēc pāris stundu lidošanas būtu... ne gluži glaimojoši. Marko bija Pīlārā paēdis, nebija pārlieku noguris, kā arī ar pārtikas nēsāšanu viņš sevi neapgrūtināja, jo priekšā bija jābūt vēl ciematiem, kur iegriezties kādā krodziņā, nolikt monētu uz galda un ļaut turienes krogusmeitām parūpēties par vēdera apmierināšanu, acu pamielošanu un varbūt kādu izklaidi, tāpēc nokādu dižo jēgu no kavēšanās šajā vietā viņš nejuta. Varbūt zaļie un zilie pūķi šo vietu baudīja pavisam savādāk, bet melnajam pūķim tas bija vienkārši praktisks laukums, kur nosēsties, padzerties un doties tālāk.

"Paēst apstājāties?" viņš drīzāk konstatēja nekā jautāja. "Te kaut kur pa ceļam noteikti ir kāds ciemats, kur par to varētu parūpēties citi," viņš nedaudz vīzdegunīgi piebilda, skatoties, kā otrs melnais pūķis bez aizspriedumiem tiesā no somas izvilktu, nedaudz apbružātu maizi un šķiņķi. Droši vien Marko arī par to būs jāparūpējas, kad viņi būs tuvāk ziemeļiem. Vēl ne.

"Ja mums ir jādodas kopā, tad tiekamies tuvākajā miestā," pēc kādas pauzītes puisis pameta ar roku ziemeļu virzienā. Pat ja līdz nākamajai apdzīvotajai vietai bija jālido vairākas stundas, tomēr tas būs silts ēdiens ērtā krogā, nevis kaut kas sagrabināts mežmalā. Daudz nedomājis, Marko ieņēma atkal pūķa formu, lai dotos tālāk vajadzīgajā virzienā.