"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko gandrīz iespurdzās, izdzirdējis Grišas teikto. Būtu viņi citā vietā, viņš nekautrētos ne komentēt, ne skaļi smieties par nejaušo sapritību. Proti, ieraugot gludi skūto galvu, viens no uzjautrinošiem minējumiem melnajam pūķim bija doma, ka Grišai ir kāds karstasinīgs sarkanais mīļākais, kurš kādā kaislīgākā brīdī nav noturējies un... manāmi apsvilinājis meitenes galvas rotu, kas lika no tās atbrīvoties un varbūt pat turpmāk turēt galvu gludu. Un izrādījās, ka viņai patiesi ir sakars ar sarkanajiem pūķiem, kas neizslēgtu arī tādu iespēju. Bet nē, šeit smieties nebija vietā, kad tika spriests par Devana ievainojumiem un Pīlāra glābšanu, tomēr roka pasniedzās un pakasīja aiz auss. Marko mati bija. Pagaidām. Pūķenei gan netika veltīts pārāk ilgstošs skatiens.

Vērojot, kā pamazām piesakās arī citi sanākušies pūķi, nācās secināt, ka laikam jau šeit netiek meklēts viens varonis, bet gan grupa, kas pie šāda ceļamērķa varbūt pat bija labāk. Un tas nozīmētu, ka visiem piekritušajiem būtu jādarbojas kopā. Ja zilmataino daiļavu jau bija sanācis diezgan cieši nopētīt, tad tagad skatiens pievērsās arī citiem — tālāk stāvošajam sarkanajam karotājam, par ko pārsteigumu nebija, toties baltās meitenes dedzība gan šobrīd šķita par pārsteidzīgu. Dzirdēt smalkos kauliņus krakšķam zem milžu pēdām nebija bauda pat Marko ausīm. Kad no zāles dibengala atskanēja dobjš rūciens, Marko beidzot paskatījās ciešāk uz savu ciltsbrāli, kas šķita no ēšanas uzblīdis vēl vismaz par kādu pēdu katrā virzienā. Aizsegs, lielakais mērķis un lēnākais skrējējs varēja izglābt kādu mazāku vai veiklāku, ja gadījās nokļūt uzbrukumā. Bet kad tūlīt blakus pievienojās arī Lilija, Marko uz viņu palūkojās ar nedaudz aizdomīgu skatienu. Ne tāpēc, ka viņas teiktais pēc slavas kāres nesaskanētu ar piekrišanu doties, bet tas, ka viņas skatiens par spīti klanam gandrīz vai lipa Marko klāt. Par savu pievilcību un valdzināšanas spēju puisis nešaubījās, bet par meitenes piesardzību un savu mantu drošību gan. Roka neviļus pārslīdēja makam un dunča makstij.

Tomēr Marko uzmanīgi klausījās, kas valdnieka delegācijai sakāms. Katra informācijas druska šķita noderīga, un pie apgalvojuma, ka pats Vordans varētu būt ieinteresēts Pīlāra salabošanā, Marko sajutās tā, it kā viņiem būtu līdzi iedots zelta gabals vismaz melnā karotāja izmēros, ko iemainīt kā samaksu. Vismaz Marko to vērtētu augstu. Tomēr dzīvība... Jebkurā gadījumā — ja bija arguments, varēja vest sarunas.

"Vai ir zināms kāds termiņš, kurā mums jāiekļaujas? Protams, nerunājot par jo ātrāk, jo labāk, bet reizēm apdomāt var būt svarīgāk kā skriet," melnais pūķis vērsās pie trijiem Devana sūtņiem, ne pie viena konkrēti.