"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vēl par agru nolemt, vai viņa Kenoltam piekrīt vai nē, bet atbilde par dzīvesvietas izvēli jebkurā gadījumā nebija uzskatāma kā pietiekams pamats, lai nu sāktu tiesāt zaļo pūķi un viņa uzskatus. No otras puses - tikai retu reizi tas maz spēja būt "pietiekams"... Bet tad, šis Kenolta jautājums par... "Hm?" Griša samirkšķināja acis, bet vaibsti savu izteiksmi nemainīja - interesanti, vai tie saplaisātu, ja viņa iesmietos...? "Nē."

Un tad notika lietas.

Ieradās valdnieka galms (ja vien šo trijotni tā ir cienīgi dēvēt), un Griša nekavējoties izrādīja viņiem cieņu, paklanoties. Tiesa, pirmajā mirklī radās neziņa, kurp vērst skatienu, tādēļ - (lai arī viņa vislabprātāk uzlūkotu visaugstāko šamani Vēju, un vēl jo labprātāk no cēlā skata nenovērstos) - vien pēc tam, kad bija izrādījusi cieņu, atnācējus pasveicinot, Griša pacēla skatienu augšup, pret dziesminieci Moiru. Šis tomēr bija augsts gods - uzlūkot leģendas, ne pūķus, aci pret aci. Un tikai pēc tam pūķiene atļāvās izrādīt ko citu kā tikai savu cieņu.

Valdnieks iet bojā? ... Dragāras pilārs - brūk? ... Neviens neko nezina? ... Akmens milži, ak, Tavu māti...
Tas pavisam noteikti bija netīši, kā Grišas uzacis krita aizvien zemāk ar katru Moiras un Malevona vēstījuma vārdu. Un viņas skatiens - jo tukšāks. Jā, tieši šādi, un ne savādāk, Griša iekšēji lamājās. Starp citu, ne sliktāk par darvas pūķi, kam vairs nav zaudēt. Pat neņemot vērā nesen atklātos uzskatus par klaniem un to "stereotipiem". Bet labi. Šis taču bija viņas pienākums. Protams, Grišai bija izvēle nu bēgt, bet vai tā viņai tiekties pēc dzīves piepildījuma? Izvēle šeit vienkārša - atsaucoties Griša dosies ceļā, kas nesīs daudzus, daudzus upurus, bet atteikšanās nozīmē ciešanas. "Griša, sarkanā klana Raša meita, es apliecinu savu uzticību valdnieka gribai. Ja Dragāra sauc pēc palīdzības, ir mans pienākums atsaukties." Viņa vēlreiz pielieca galvu, bet šoreiz valdnieka pārstāvjus uzlūkot neizvairījās.

Bet ar pliku vēlmi nepietiks. "Ja atļausiet vaicāt, kādēļ tieši pie viņa? Vai Jums ir aizdomas, ka draudi radušies Vordana vainas dēļ?" Kas būtu sarežģīti paveicams no sensena pūķa, kas iepriekš mitis galvenokārt teiksmās, bet nu - gluži reālā cietumā, no kura ir gluži nereāli izbēgt, lai ietekmētu Dragāras civilizācijas centru... Kas noved pie nākošā jautājuma. "Un vai Jums ir nojauta, ko Vordans varētu pieprasīt apmaiņā pret mums vēlamo informāciju?" Ja nu naidnieks vēlas saņemt atpakaļ savu brīvību? Ja tā ir tiesa, un šī pūķa rīcībā ir kas tik nenovērtējums, tad... Griša viņa vietā šādu prasību vismaz apsvērtu.

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 29.01.2014 19:08