"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Un rau, viņu sagaidītāji ieradās. Novēršoties no Elrika, Halla pagriezās pret sarkano pūķieni, kas rotājusies baltiem ziediem. Kā sniegs uz asins upes, lai arī viņas rimtā balss pierādīja, ka ne asmeņus viņa lietotu, lai asinis lietu. Dažkārt spalva tomēr spēj būt spēcīgāka par zobenu. Tam sekoja divi baltie pūķi, apliecinot, ka valdnieka Devana uzticību nopelnījuši tieši daudzi tie. Jo tie, kas seko vēja vārdam, nekad nenodod un nekad nepieviļ. Tas bija lepnums par pašas tautu, kas mudināja lepnāk pacelt galvu. Un, ak, Vējš. Māsas reiz bija muļķojušas Hallu, ka šis patiesi ir tas pats Vējš, kas ieskandina zvanus no rītiem, vai arī plosās negantās rudens vētrās, atkailinot kokus un aurojot kalnu nogāzēs, bet nē. Īstais Vējš ir kas vairāk par tikai vienu personu, lai arī kripata Vēja iespējams atrodama katrā. Viņiem ierodoties, Halla nolika malā ūdens kausu un noslīga uz ceļiem, tā sasveicinoties ar nācējiem, bet pēc tam kājās neslēdzās, neiebilsto just akmens grīdas vēsumu un uzlūkot viņu trijnieku no apakšas. Abas ausis tika saspicētas jo īpaši uzmanīgi, lai saklausītu ik vārdu.

Pilārs brūk. Valdnieks ievainots. Beidzot dzirdot gaidāmo nelaimi, Halla apjauta, ka viņa būs pirmā, kura spēs to ievērpt dziesmā. Pirmais bards, kas pavēstīs pasaulei šo katastrofu. Tas sniedza... varu, jo viņa šo varētu arī noklusēt... sagrozīt. Meli viņai gan bija sveši, bet augstāka labuma vārdā klusēšana vienmēr top par zeltu. Tomēr ne jau tas te saucams par galveno. Viņiem tika nosprausts mērķis. Pusnakts cietoksnis. Halla aizslēpa lūpas aiz plaukstas, apslāpējot īso elsu. Neviens no gudra vai brīva prāta nevēlējās tur klejot, bet tieši tādēļ aicināja tos, kas nebīstas izaicinājuma. Un noskurināties vēlreiz, izdzirdot Vordana vārdu. Šie stāsti nebija viņai sveši, lai arī tikai tagad šis lietuvēns ieguva miesu un asinis, tā topot vēl jo baisāks. Es šaubos, ka Vordanam kaut kas patīk, neskaitot varu un sevi. Baltā pūķiene palūkojās sarkanā virzienā, vairāk gan nopētot viņa kājas, nekā seju. Kā arī Halla nešaubījās, ka viņu ieraugot, Vordanu pazīs jebkas. Ne gluži ar stāstu pievienotajiem ragiem un kā ogli kūpošām acīm, bet tomēr, tuvu tam. Bet lai kādi izaicinājumi, es, Halla, Liosa meita, došos un pildīšu tos. Un te arī viņa sniedza savu uzticību. Solījumu, ko neiedrošināsies lauzt. Viņa netīkoja pēc mantas un nezināja, ko viņas sirds kārotu, šim visam beidzoties, bet ja šis piedzīvojums būs īsts, tad tajā apgūtā gudrība pateiks atbildi priekšā. Ja es drīkstu jautāt - kā tieši valdnieks tika ievainots? Vai viņš pie Vordana devās pats?