"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Zālē ieradās vēl kāds, par to liecināja bruņu žvadzoņa un divi klusāk likti soļi. Marko pagriezās, bet jaunu drosminieku vietā ieraudzīja trīs Devana galma pārstāvjus. Melnā pūķa pozas maiņa un izsliešanās staltāk liecināja, ka no šiem trim atnācējiem tiek gaidīts kas vairāk.

Marko skatiens sekoja pirmajai nācējai. Uzlūkojot sarkanmataino dziesminieci, pūķa skatiens atkal bija kļuvis tumšs, bet pirksti stingri apķēruši biķeri, pirkstu kauliņiem kļūstot bāliem. Viņa augums saspringa kā stīga, kas atbrīvojās brīdī, kad nācēji apstājās. Tad arī Marko strauji piecēlās. Viņa uzmanība tagad bija pilnībā veltīta Devana sūtņiem, ne vairs zilmatainajai sarunu biedrei. Paspēris dažus soļus tuvāk zāles vidum, Marko paklanījās. Kustība bija nedaudz stīva. Devans, iespējams, izpelnītos daudz vairāk cieņas izrādīšanas.

Palicis vairāku soļu attālumā, Marko uzmanīgi noklausījās Moiras sakāmo. Viņš nopētīja arī abus pavadošos baltos pūķus, īpaši pakavējoties pie Vēja nestās lodes. Šamaņu burvestības Marko nebija pazīstamas, tomēr kustīgā migla piesaistīja un uz brīdi savalgoja skatienu.

"Marko, Dervina dēls ir valdnieka rīcībā," skaidrā, pārliecinātā balsī melnais pūķis stādījās priekšā, negaidot kādu īpašu uzaicinājumu. "Esmu gatavs pierādīt, ka esmu piemērots šādam uzdevumam," viņš turpināja, joprojām būdams pārliecināts, ka kaut kāda atlase starp sanākušajiem piedzīvojumu meklētājiem notiks. Nevarēja taču pieņemt, ka katrs no viņiem spēja atklāt patiesos grūšanas iemeslus un tās apturēšanai paredzētie pasākumu nevērsīs visu vēl ļaunāk. Tie bija virspusējie apsvērumi. Devana sūtnes bilstais par atlīdzību iededza Marko acīs jaunu dzirksti un lika sirdij krūtīs sisties straujāk. Vai tiešāk ikviens no šiem pūķiem varēja iegūt to, ko vēlas? Dažu vēlmes jau bija atklātas, dažu — nojaušamas. Lai arī domas apceļoja drosminiekus, Marko skatiens joprojām nedalīti bija pievērsts runātājai, neskatoties uz viņas matu krāsu.