"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Sindra]

Izskatījās, ka lielajā zālē sanākušajiem pūķiem ilgāk vairs nebūs jāgarlaikojas.
Telpā ienāca trīs personas, kuras droši vien spēs kliedēt sanākušo drosminieku neziņu. Pirms vēl bardi paspēs ziņas izstāstīt pasaulei, šeit sanākušie būs pirmie, kas tās uzzinās.

No trim atnācējiem, pirmā nāca sieviete. Moira bija dziesminiece. Lai arī sarkanajiem pūķiem tā nebūt nebija tuvākā nodarbošanās. Tas nebija pārāk tipiski.
Bet te, pilī, viņa bija valdniekam tuvu stāvoša persona un mēdza runāt Devana vārdā. Sieviete bija tērpusies garā, baltā kleitā, kas gaisīgi plīvoja gar viņas slaido augumu. Garajos, sārtajos matos bija sasprausti mazi, balti ziediņi. Viņa izskatījās, kā pavasarī uzplaucis ābeļzieds. Tik gaiša un neskarta. Moira nenēsāja ieročus. Viņas basās kājas pavisam klusi slīdēja pār zāles marmora grīdu.
Nevarēja nepamanīt, ka jaunā sieviete izskatās norūpējusies. Raizes bija viņas skatienā. Un neslēpās ne no viena, kuru Moira uzlūkoja. Viņas skatiens viegli pārslīdēja pār visiem šeit sanākušajiem pūķiem. Kā meklējot cerību un atbalstu.

Aiz Moiras nāca divi vīrieši. Viens no tiem bija atlētisku augumu, kurš bija tērpts visai bagātīgā bruņu kārtā. Malevona bruņu žvadzoņa noteikti bija tā skaņa, kas pievērsa zālē esošo uzmanību, ka te vēl kāds ir ieradies. Baltais pūķis bija karotājs, kurš komandēja valdnieka armiju - karotājpūķus, kuri nodrošināja kārtību Dragārā, ja radās tāda nepieciešamība. Brīžos, kad klanu savstarpējie kari draudēja nodarīt pārāk daudz postījumu arī tiem, kas vēlējās dzīvot mierā.
Malevona stāja bija lepna un gaita pārliecinoša.
Viņa skatiens, līdzīgi, kā Moiras, nomērīja šeit sanākušos pūķus. Tiesa, ilgāk aizkavējoties tieši pie karotājiem. Par kuru trūkumu, kā izskatījās, te nekādi nevarēja sūdzēties. Bet, protams, karotāji bija drosmīgi. Tie allaž atsaucās pirmie un rāvās uz priekšējām rindām. Nebija šaubu, ka tieši karotāji vēlējās apliecināt savas prasmes un iekarot varoņu vietas bardu radītos stāstos un dziesmās.

Trešais atnācējs pavisam noteikti nebija karotājs. Vismaz viņa auguma aprises un arī ietērps to apliecināja. Vējš, tā viņu sauca. Lai gan visi zināja, ka Vējš, nav Devana šamaņa īstais vārds. Savu īsto vārdu baltais pūķis visai sekmīgi slēpa. Jo viņš ticēja senai maģijai par īstajiem vārdiem. Ka atklājot savu vārdu nevēlamām personām, var nonākt to verdzībā.
Vēja seja bija apzīmēta ar savdabīgiem rakstiem un simboliem, viņa mati viegli plīvoja pat viņam atrodoties uz vietas, it kā tajos visu laiku spēlētos viegls un draisks vējš. Viņa seja izskatījās pat nedaudz sievišķīga. Tā ka skatoties uz to un pūķa garajiem, baltajiem matiem, bija grūti noteikt viņa dzimumu. Šaubas gan izgaisināja augums. Tas nebija trenēts, kā Malevonam, vai pat citiem zālē esošajiem karotājiem, taču tas pavisam noteikti bija vīrieša augums. Viņam bija plati pleci, arī krūšu daļā nekādi labumi nebija novērojami.
Šamanis tērpās tumšās, garās drānās, kas bija apjoztas ar vienkāršu jostu. Viņš līdzi nēsāja nūju, kas izskatījās pēc tāda pamatīja koka zara, kura galā iekļāvās paprāva kristāla lode, kurā iekšā bija migla. Un izskatījās, ka to visu laiku dzenātu visai spēcīga vēja plūsma. Tā riņķoja iekš lodes. Ja uz lodi lūkojās ilgāk, pa retam varēja manīt arī kādu zibeņa uzzibsnījumu.
Atšķirībā no saviem kolēģiem, šamanis nevienu nevēroja. Viņš gāja taisni uz priekšu, necenšoties izpētīt, kādi tad bija tie drosminieki, kuri bija atsaukušies Devana aicinājumam.

Moira nekļūdīgi izvēlējās vietu zālē, kuru labi varēja redzēt visi šeit sanākušie. Nevienam nebija jāstaipa kakls, vai jāceļas un jāmaina savu atrašanās vietu. Lai arī ikdienā pūķiene savu izvēlēto profesiju izmantoja, lai tikai spēlētu stabuli un dziedātu savam mīļotajam, iemaņas tik un tā bija palikušas.
- Dragāras ļaudis, - Moira uzrunāja klātesošos skanīgā, patīkamā balsī. Abi baltie pūķi nostājās aiz viņas, kādu soli nostāk. - Valdnieks Devans pateicas par jūsu izrādīto interesi un vēlmi palīdzēt.
Palīdzība nudien ir vajadzīga, jo raugi, mūsu pasaulei draud briesmas. - viņa nopūtās. - Dragāras pilāram draud sabrukšana. Un ja tas notiks, mūsu valdnieks ies bojā. Man žēl to atzīt, taču viņš jau tagad jūtas slikti. Tādēļ nevarēja jūs satikt pats.
Mēs nezinām, kas izraisa pilāra grūšanu. Taču tas jau ir sācies. Tas notiek.
Valdnieks jūs aicināja, lai jūs, dotos ceļā un atrastu iemeslus kādēļ pilārs grūst un apturētu tā sagrūšanu. Atlīdzībā viņš sola katram to, ko viņa sirds visvairāk tīko iegūt. - tie bija iemesli, kādēļ Moiras vaigs bija tik rūpju nomākts un pūķienes acīs mirdzēja skumjas.