"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Rouzijs]

Zilmates skatiens vēroja, kā Marko piepilda biķeri ar vīnu, viņas lūpās joprojām rotaļājās tāds nedaudz noslēpumains smaids, iespējams, viņa šajā procesā redzēja, ko vairāk nekā citi spētu saskatīt, bet tas, lai paliek vēlākam, ja vien viņi pēc iziešanas no šīs greznās zāles vēl kādreiz redzēsies. Meitene palūkojās uz augļiem, kurus puisis tik gādīgi pabīdīja viņas virzienā.
- Taisnība, vīnam manā gadījumā ļoti ātri sanāk gūt virsroku. - Varbūt, viņai to nevajadzēja atklāt, bet nolikusi biķeri uz galda pirksti izvēlējās nelielu vīnogu ķekaru, no plašā augļu piedāvājuma, kuru izkārtojums arī nepaslīdēja viņai garām, tomēr to nācās nedaudz izbojāt.
Lilija nesteidzoties nobaudīja ogu pēc ogas, tās bija nogatavojušās un sulīgas.

Tomēr drīz vien viena vīnoga palika kavējamies pie viņas lūpām, kamēr zilais skatiens lūkojās uz Marko ar nedaudz aizvainotu izteiksmi, skatieni atkal satikās. - Ne visi zilie pūķi ir vienādi, tāpat kā nav vienādu lietus lāšu. Nevajag spriest par visiem no dažiem indivīdiem. - Neliels sārtums parādījās meitenes vaigos. Zilmate gan cerēja, ka Marko padomās ka pie vainas bija vīns, nevis pagātnes tumšie rēgi. Bet bija lietas, kuras citiem nevajadzēja zināt, it īpaši melnajiem pūķiem.

Uz brīdi viņa ieklausījās, ko runā pārējie pūķi, bet tik un tā skatiens joprojām bija vērsts pret darvas pūķi.
- Tas ir savādi, neviens neko nezināja teikt par šo uzdevumu. Bet ja spēšu es palīdzēšu izglābt mūsu pasauli, mūsu mājas. Turklāt dziednieki šādos uzdevumos mēdz noderēt. - Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīnogām, pašai nemanot zilmate bija ar tām sākusi spēlēties. Vai viņa nervozēja? Varbūt... mazliet. Bet kaut kā savādāk meitene to neizrādīja, viņa izlikās, ka ir mierīga, kā ūdens pirms vētras.
Lilija ievēroja Marko skatienus, viņai vienmēr bija paticis, ka stiprais dzimums pievērš uzmanību, pat ja viņa necentās nevienu ieinteresēt, bija pati, nevis tēloja kādu citu, tas bija glaimojoši. Tieši tāpēc tas piemīlīgais smaids nespēja pazust, un padarīja viņu brīnišķīgāku, jo kā bija pierādījies nevienam nepatīk pūķi, kas vienmēr purpina zem deguna un ir neapmierināti ar dzīvi. Viņas klanā gan bija maz tādu indivīdu, bet tomēr... tādi bija.