"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Tad man jāatļaujas izteikt raizes. Vai ar vienu saujiņu varoņu ir iespējams novērst tos draudus, ko valdnieks solījās esam redzējis. Viņa garā dzīvesgājuma viedums diez vai ļautu pārskatīties niekus par katastrofu un otrādāk. Halla raižpilni nogrozīja galvu, tikai ar kavēšanos ieraugot, ka Elriks viņas virzienā pasniedz kausu. Iesmejoties par savu aizmāršību, viņa to pieņēma, iepriekš nesto liru noliekot turpat, uz klātā galda virsmas. Pateicos. Ja alkstat, Jūs varat mani uzrunāt par Hallu, Liosa meitu. Kā gan bez oficiālas iepazīstināšanas. Sava vārda sniegšana vienmēr bija pirmais solis, lai sāktu ar svešiniekiem komunicēt jau personiskākā līmenī. Jo ātrāk tas notiek, jo ērtāk viņai - dzirdot svešus stāstus un svešas cerības, jūtot tās kā savējās. Protams, ir bijis daudz stāstu arī par vientuļām un nelielām ceļotāju grupiņām, kas spējušas nopelnīt savu vārdu vēstures lappusēs. Nebrīnos, ka tas būtu daudzu šeit esošo sapnis, kļūt par vienu no šiem vārdiem. Jau uz optimistiskākas nots baltā pūķiene turpināja, iedzerot ašu malku svaigā ūdens. Kaut kas dzidrs un zils. Lika aizsapņoties par kalnu spicēm, kas slejas tālu, pie horizontiem, novakares gaismā tinoties zilganā dūmakā. Viņa neredzēja jūras dzīles, ko meklētu citi šeit starp viļņiem mītošie. Ne par ūdens putām viņa vēlētos zināt stāstus, bet šo klātesošo drosmes stāsti... jā, viņa mūžam nožēlotu, to laižot garām.

Šis sarunu biedrs patiesi nebija vārdos kautrs, kas jau vien norādīja, ka varbūt pašas nelielais sapnis sāks pildīties jau pārsteidzoši drīz. Jūsu teiktais izklausās cēli. "Nepatīk, ka citiem jāraizējās." Ja jau raizes jūt pat pats valdnieks Devans, tad varat pielīdzināt savas izjūtas viņējām. Valdniekam būs jāpriecājās par tik atsaucīgiem pavalstniekiem. Arīdzan labi bruņotiem. Halla jutās pārliecināta, ka katrs no šeit esošajiem nepacietīgi gaidīja norādes un jau bija gatavi mesties kaut uz otru pasaules malu, ar ieročiem un bruņām jau pie rokas vai mugurā, neatkarīgi no tā, kas ir cerētā balva - slava vai bagātības. Bet ļaujiet man teikt acīmredzamo, bet Jūs noteikti neizskatāties pēc priestera, burvja vai barda. Karotāji mūsu starpā tomēr ir rets arods. Ja neiebilstat vaicājam, kas Jūs pie šādiem dzīves lēmumiem novedis? Halla piešķieba galvu, acīm iedegoties tīrākā ziņkārē, izmetot gurnus uz vienu pusi, šķietami slinkā stājā, kamēr pirksti virpinājās ap rokā turēto ūdens kausu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.01.2014 20:16