"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko satvēra Lilijas pirkstus. Viņa roka bija stingra, bet tvēriens maigs. No tā vien diez vai varēja noteikt, cik daudz fiziska darba Marko ir veicis. Āda bija gluda, nedaudz siltāka kā Lilijas, tomēr tā pavisam noteikti bija vīrieša roka, ne tāda, kas baidītos pieķerties kam asākam. Nedaudz pacēlis Lilijas roku pretī, viņš pieliecās un uzspieda gandrīz nemanāmu skūpstu uz viņas pirkstiem - lūpas knapi pieskārās, toties viņa siltā elpa noteikti bija jūtama. Tad viņš meitenes roku atlaida. Šis īsais žests nebija zilajai pūķenei neko ļaunu nodarījis.

Uz Lilijas teikto, ka apkārtējie nesaprot zilos pūķus, Marko pasmaidīja. Viņš ļoti labi zināja, kā ir būt nesaprastam, pat savējo vidū. Tā bija savā ziņā tāda kā solidaritāte - būt vienādi nesaprastiem. Viņi sapratās nesaprašanā. Kaut ko tādu droši vien izjuta arī citi klani. "Nešaubieties, ka neesat šeit tāda vienīgā," viņš atbildēja un vēlreiz pasniedzās pēc sava dzēriena trauka.

Klausoties Lilijas jūsmīgajos ūdens piedzīvojumu aprakstos, pūķis vērās pāri zālei ar nedaudz izklaidīgu, domīgu skatienu. Viņas teiktais noteikti neraisīja Marko tādas emocijas, kā tas bija raisījis Lilijā, tomēr pavisam nepiekrist viņš nevarēja.

"Netālu no manām mājām kalnos ir kāds neliels ūdenskritums, bet tas nav gluži tāds," viņš atbildēja. Diez vai Liliju sajūsminās apraksti, kā ūdens burzguļo līdzīgi zelta gabalu biršanai, kā spožie oļi iespīdas kā pērles vietā, kur ūdens no augstā kritiena satiekas mazā dīķītī un ir tos nogludinājis pavisam apaļus. Viņai pavisam noteikti nebija jāzina tas, kā pavisam agrā bērnībā Marko tos bija salasījis, lai lepni aiznestu parādīt vecākiem, un saņēmis pļauku. Tā nebija tēma, ko apspriest šajā situācijā. "Es esmu reiz lidojis pāri okeānam, tomēr domāju, ka neesmu izbaudījis ne pusi tā, ko jūs sakāt," viņš atbildēja, nedaudz šķelmīgam smaidam rotājoties lūpās. Tie bija glaimi, jā, bet vai tad kāds liedza teikt meitenei to, ko viņa vēlējās dzirdēt.

Pacēlis savu biķeri un konstatējis, ka tas ir tukšs, Marko pasniedzās pēc karafes. "Vai jums ieliet vēl?" viņš vaicāja, vispirms piedāvādams savai sarunu biedrenei. Nedaudz vīna, kas iesistu vaigos sārtumu, šai zilo pūķu dziedniecei noteikti nenāktu par ļaunu. Varbūt tieši tas bija raisījis viņas mēli, lai vispār vēlētos sarunāties ar darvas pūķi. Kaut gan arī Marko pievilcība varēja spēlēt lomu meiteņu acīs.