"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko dzirdēja, kā viņam tuvojas zīda soļi. Lēnām, it kā baidītos, bet varbūt aiz cieņas. Viņš nebija tik ļoti aizmirsies ēšanā, lai tam nepievērstu uzmanību. Skatiens nu jau cītīgāk nopētīja gaišajā kleitā tērpto būtni, kas pati bija nolēmusi apkalpoties. Marko gan nebūtu iebildumu dāmai vīnu ieliet, tomēr viņš neiejaucās. Pie tā, ka visi uz viņu klana pārstāvjiem skatās ar aizdomām, Marko jau bija pieradis.

Viņš paņēma arī savu zelta biķeri, kurā vēl bija vīns, pacēla to pret meiteni. Arī puiša poza nu bija mainījusies, viņam nedaudz pagriežoties pret šo būtni, kas brīvprātīgi bija uzsākusi sarunu tieši ar viņu. "Ir gan," viņš tostā pacēla savu dzērienu un iemalkoja, ar lūpām un mēli izbaudīdams vīna garšu. "Ja es šeit būtu valdnieks, es arī izvēlētos ko līdzīgu," viņš piebilda, mazliet lepni uzsmaidīdams zilmatainajai skaistulei. Marko gan šobrīd vairāk baudīja viņas izskatu, tāpēc arī smaids bija ieinteresēts ar nedaudz vērtējošu piedevu. Kamēr zilā būtne necentās luncināties ap viņa somu vai maku, acis pie viņas varēja pamielot itin labi. Pirmīt izskanējušais iszmiekls meitenes balsī nebija manāms. "Gardumi te ir labi," viņš divdomīgi piebilda, ātri nolaizījis apakšlūpu, bet viņa pelēkais skatiens pārslīdēja meitenes matiem. Ja vien Marko zinātu, ka ar šo būtni nenāksies vēl kādu laiku uzturēties vienās telpās un varbūt pat piedalīties valdnieka pieņemšanā, viņa skatiens varbūt aizceļotu līdz viņas kleitas izgriezumam, slaidajām kājām, kakla bedrītes. Bet Marko jau nebija barbars, lai uzreiz izģērbtu viņu kailu.

"Kas tik skaistu būtni ir atvedis tik bīstamā uzdevumā?" Marko skatiens bija ciešs, bet jautājums vairāk izskanēja kā kompliments. Uzkodas bija aizmirstas, arī vīna biķeris rāmi stāvēja uz galda. "Tas nebūtu skaisti, ja jūs ievainotu vai tikai kaut nosmērētu," viņš piebilda glaimojošā izteiksmē. Puiša lūpās bija manāms smaids, bet vai tas bija patiess, to no malas diez vai varēja uzreiz pateikt.