"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko nepievērsa uzmanību sarkanā šņācienam. Tas arī bija viņa mērķis — mazliet uzkurināt noplakušo uguni. Toties zilmates teiktais jau tika realizēts, piepildot zelta dzeramo trauku ar vīnu. Marko bija pieradis pie greznībām, tāpēc vīna baudīšanas etiķete viņam nebija sveša. Ja pārējie kautrīgi apstaigāja telpas un tikai baltā meitene bija atradusi sev stūrīti, tad Marko jutās kā mājās. Pēc pāris malkiem vīna, kura buķetes bagātīgums saskanēja ar valdnieka iespējām iegūt vislabāko raudzējumu, puisis uzcienājās arī ar dažiem kumosiem aukstās gaļas pīrāga. Valdnieks nebija skopojies ar sagaidīšanu. Ērti atlaidies krēslā, Marko vēroja ieeju.

Kad ienāca baltmatainais karotājs, melnā pūķa acis uz mirkli samiedzās kā vērtējot. Šim pūķim veltītais galvas mājiens ietvēra mazliet vairāk pieklājības nekā pirms tam citiem, taču sarunu Marko neuzsāka.

Pamazām ierodoties vēl citiem, puisis pamanīja meiteni ar gludi skūtu galvu. Kāpēc gan sievietei būtu jāšķirās no savas galvas rotas, viņš nesaprata. Vai nu šī te kautrējās no savas izcelsmes vai arī... viņas mati tiešām bija tik briesmīgi? Melnā pūķa skatiens nepieklājīgi ilgi kavējās pie gludās, noskūtās galvas, kas mazliet pat atgādināja olu. Varbūt kādās attālās pūķu ciltīs tas bija pārošanās signāls? Tomēr Marko tas neuzbudināja. Viņam patika krāšnas galvas rotas, plandošas cirtas, košs ietvars skaistai sejai.

Pārdomas iztraucēja troksnis, ar kādu telpā ieradās un aizkursēja līdz galdam vēl viens melnais pūķis. Tas izraisīja vieglu smīnu. Ja jau te daži šņaukājās par Marko, tad ko viņi teiks par šo indivīdu? Uzjautrināts puisis iemalkoja vīnu un pamanīja vēl kādu neapskatītu sarkano sievieti, no kuras ātri novērsās un pastiepās pēc uzkodām.

Lai arī no malas varbūt šķita, ka melno pūķi interesē tikai ēdiens un zelta biķeris, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, varēja manīt, ka kustībās jaušama tikai pakārtota interese. Marko klausījās. Zāle, kas pastiprināja ikvienu skaņu, bija tam lieliski piemērota. Viņš klausījās čalās, ar kādām baltā meitene uzsāka sarunu, sarkano pūķu lepnajās elpās, melnā karotāja bruņu šķindoņā, druīdu sarunās un zilās pūķenes kleitas švīkstoņā, vieglā kā dārgs zīds. Marko klusēja, un viņa pirksti rūpīgi izsekoja smalkam ornamentam uz biķera malas. Ja tiešām šeit sanākušajiem būs jāpiedalās konkursā par varoņa vietu, tad pāragri izpaust savus motīvus un nodomus nebija gudri. Savi pretinieki bija jānovērtē.