"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Siena? Ieskriet? Halla pacēla skatu pret viņu uzrunājušo vīrieti. Melniem matiem, melnām drēbēm. Lepnums un augstums. Augstums un aukstums? Pat ja lepns skats, melnais bieži sevī slēpj vairāk siltā, kā šķiet no pirmā skata. Halla ir redzējusi savā dzīvē gana daudz sniega, lai zinātu. Jums nevajadzēs raizēties par mani, pat ja tā gadīsies. Varbūt tad man acu priekšā lēkās pat spožākas zvaigznītes, kā šejienes zelts. Tas būtu tik skaisti - pazust gaismā. Viņa atbildēja melnajam pūķim ar smaidi, manāmi neuztvērusi viņa izsmējīgo toni, kas veltīts gan viņai, gan citiem tuvumā esošajiem. Ļaunatminība viņai bija svešs termins.

Viņa pievērsās atpakaļ grīdai, vērojot uz tās greznajiem vijumiem citu siluetus, kā tie kustējās, uzvedās. Viens garāks, cits platāks. Spuraini, stūraini, vijīgi. Katrs ar savu dvēseli un raksturu un Halla varētu tikai sākt minēt, ko tas viss nozīmē. Ko nozīmēs. Katram savs soļu ritms, kluss vai arī uzstājīgs, pieprasot sev uzmanību. Un kādi būtu valdnieka Devana soļi? Halla iztēlojās tos tik liegus un nedzirdamus, klusākus pat pa vēju. Varenus savā iztrūkumā, ka pat zeme neuzzinās, ka tiek mīdīta. Jo zelts ir pārāk tīrs un spožs šai zemei.

Pēdīgi skatiens pacēlās pret citu balto pūķi, kas starp raibajai publikai sagādāja Hallai mirkli piederības. Pat ja šis baltais bija plecīgs un miesās spēcīgs. Ar pieredzes izrētoti seju un varbūt arī ar pieredzes pildītu sirdi, ja atļaujas ticēt vērīgajam skatienam. Mirkli raizējos, vai es te būšu vienīgā no mūsu krāsas. Lai gan nudien būtu jāšaubās tā - zāle tik liela, burtiski pati prasās tikt piepildīta. Viņa ieminējās, pieceļoties kājās un uzlūkojot apkārtējos, lai arī solis veda tuvāk otram baltajam. Nekas nav bilsts, cik varonīgās sirdis atsaukušās šim valdnieka saucienam, nedz tās ir zinošas, ko valdnieks vēlēsies lūgt. Tikai pašu acis rādīs, ko šodien mums ieraudzīt, ar to pašu minēto konkurenci vai nepacietības pilnu garu. Bet atļaujiet man vaicāt... Gaiši pelēkās acis nopētīja te balto, te arī zaļos, melnos un zilos, lai arī sarkanajiem skatiens bija tāds īsāks un kautrīgāks. Viņu skaits auga, tāpat kā jautājumi. Kas Jūs atvedis uz šejieni? Sapņi un lepnums? Pienākums un raizes.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.01.2014 23:28