"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Romija]

Marko nevajadzēja teikt divreiz. Paklausījis barda aicinājumam, viņš zināja - tas ir viņa ceļš.

Zem spārniem varēja just, kā vēsās ziemeļu gaisa masas kļūst siltākas, melnajam pūķim lidojot uz Pīlāru. Lai arī ceļš bija diezgan tāls, Marko bija jauns un izturīgs, tāpēc brīžam viņš pat izmeta kādu graciozu loku, slaidajam augumam vijoties starp mākoņiem. Tur, mājās, bija brīdis, kad vajadzēja atkāpties un nogaidīt. Un kā gan vēl labāk aizpildīt dīkas dienas, ja ne doties turp, kur sola bagātības vai vismaz slavu. Jā, slava reizēm pat izrādījās vērtīgāka, jo ilgstošā laika posmā ļāva savākt vairāk dārgumu, naudas, zelta... Marko neņēma savas bagātības līdzi. Tām drošāk bija glabāties kalna dzīlēs. Viss līdzņemamais bija rūpīgi pārdomāts - amata rīki, izturīgs, kvalitatīvs apģērbs, tik daudz naudas, lai vismaz kādu laiku par savu iztiku un naktsmītnēm nebūtu jāuztraucas, lai kur arī nāktos nokļūt.

Pamalē vīdēja Pilāra augstais stāvs. Varbūt tas bija zelts, bet varbūt cieņa pret valdnieku, kas lika ietrīsēties sirdij. Pasaulē nebija daudz tādu vietu un ļaužu, kas tā ietekmēja melno pūķi. Viena palika aiz muguras, otra tagad slējās acu priekšā. Marko nolaidās pie Pīlāra un pārvērtās cilvēka izskatā. Viņa apģērbs bija darināts no dārga auduma, izšūts rakstiem, kas pareizā gaismas leņķī teju ievizējās, tomēr viss bija saskaņots un elegants, lai puisis neizskatītos pēc žagatas. Jebkurš, kas viņu redzēja, varēja nešaubīties, ka viņš ir pašpārliecināts,turīgs un zina, ko vēlas sasniegt. Marko galvā šobrīd vairāk jaucās domas par atlīdzību, nekā bažas, ka viņu varenajai un drošai pasaulei kaut kas patiešām varētu draudēt. Vismaz apkārtne bija mierīga, un arī pa ceļam viņš neko draudīgu manījis nebija.

Iegājis lielajā zālē, Marko nopētīja apkārtni. Zelts žilbināja. Jebkurā citā situācijā Marko būtu apsvēris, kā to iegūt sev, tomēr te viņu atturēja cieņa. Iespējams, ka Devans bija vienīgais pūķis, ko šeit bija vērts cienīt. Pie tam puisis bija lidojis pietiekami tālu, lai atgrieztos ar kaut ko vairāk kā pāris zelta biķeriem un valdnieka nosodījumu.

Marko ejot, zālē atbalsojās viņa soļi. Tie nebija drudžaini, nebija bailīgi. Tie droši mina marmora grīdu. Iešvīkstējās audums, melnā krekla piedurknei noslīdot gar tunikas sānu. Ikkatrā ieelpā un izelpā skanēja melnā pūķa pārliecinātība un godkāre. Tā bija darvas uvertīra, iesākums kaut kam lielākam un svarīgākam, kas pacēlās līdz augstākajām velvēm un ļāvās vēja plūsmai. Lai dzird!

Zālē Marko nemanīja nevienu no Devana galma, arī paša valdnieka šeit nebija. Toties bija sapulcējies bariņš krāsainu ļaužu. Viņš pagāja garām kādam sarkanajam pūķim, pavirši uzmetis tam skatienu. Sarkanais bija palicis kā pusceļā vai arī vienkārši apmaldījies. "Atpūtas telpa ir otrajā stāvā, tur var iedzert tēju" viņš pār plecu uzrunāja sarkano, balsī skanot tāda kā uzspēlēta laipnība, sajaukta ar šķipsniņu augstprātības. Šie ļaudis vairāk izskatījās pēc ciemiņiem, nevis drosminiekiem, kas gatavojas doties bīstamā ceļā. Bet Marko varēja viņiem pateikt pareizo virzienu uz atpūtas telpām, nebija taču grūti! "Tu arī, drostaliņ," viņš veica žestu, paceļot pirkstu galus pie pieres kā sveicienā zilmatainajai jaunkundzei. Negaidot atbildi, melnais pūķis drošiem soļiem devās dziļāk zālē.

Te bija ieradies vēl kāds puskails zaļais pūķis, kas saņēma tikai paviršu mājienu kā sveicienu, un garām čalodama aiztraucās baltā meitene. "Neieskrien sienā, dūjiņ!" viņš atbildēja uz meitenes sveicienu, vērodams, cik bezrūpīgi viņa griežas pati ap savu asi. Tomēr Marko mēŗkis nebija saviesīga pļāpāšana ar ļaudīm, kas varbūt bija nākuši cita iemesla dēļ. Viņa skatiens aizķērās pie galda, kur puisis labprāt ieturētos. Ceļojums bija bijis garš, vīns no zelta biķera noteikti garšoja labi un četri jau bija pietiekami liels skaits, ko sveicināt. It īpaši šobrīd, kad neviens no viņiem neizskatījās cienījamāks par pašu. Tā bija Pīlāra aura, kas lika Marko viņus tomēr uzrunāt.