"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[washulis]

Ceļš bija ilgs, bet ar katru nomēroto kalnu, ieleju, upi un pagriezienu Halla juta augam satraukumu. It kā šis ceļš spētu palielināt zeltainā pūķa izteiktos draudus, lai arī katrs solis pretī Pilāriem tika apbērts tik skaistākiem skatiem un ar tīrāku vējos iepītu dziesmu. Tā viņa baidījās, ka šajās brīzēs aizmirsīs tās bēdas, kas solītas. Tik pieskaršanās cietajai zemei atnesa atpakaļ pasaules svaru. Spoži baltais pūķis sarāvās augumā, lepnajiem spārniem sakļaujoties gaisīgā, baltā kleitā, kas apjozta ar platu, ādas jostu, pie kuras atradās duncis, bet pāri mugurai pārlikts loks ar bultu maku. Uzticamā lira bija rokās. Pilnā ekipējumā, tā teikt. Lai, ja pienākums un vēji sauks, viņa varētu uzreiz steigt svešumā.

Ah... tik paskat uz to. Un šo! Ak! Tās bija klusās sajūsmas nopūtas, kas pavadīja viņas kailo pēdu plakšķēšanu pret greznajām grīdām. Acis ar spožu dzirksti lūkojās visapkārt, nevēloties palaist garām ne collu Davara skaistās mītnes skaistuma un auras. Lai papildinātu pašas izjūtas buķeti, viņa ik pa laikam notrinkšķināja pa liras stīgai, kas vientulīgi aizsteidzās uz priekšu, plašajās hallēs.

Nonākusi viņu varoņiem paredzētajā zālē, no Hallas izlauzās vēl viena sajūsmas elsa, lūkojoties uz augstajiem griestiem. Ja tik mana ģimene dzirdētu, kur es esmu... Neticētu nemūžam. Tik tad viņa atģidās, ka nav nemaz te pirmā. To negodu, nesasveicināties. Ak, sveicināti, sveicināti! Cienītie kungi! Lēdija. Un, ak... kāds jaukums! Pēdējais izspiedziens tika veltīts pūkainajam sermulim uz Kenolta pleca. Uzņēmība un piedzīvojumu gars jūs te atvedis, nudien. Tas gods, mans gods! Ar jums. Satikties. Beigām pašas straujā elpa kļuva par īsu, baltajai pūķienei steidzīgi pakniksējot pārējo priekšā, lai tad viņa jau aizvirpuļotu (visai burtiski, vairākkārt apgriežoties ap savu asi) līdz citam zāles stūrim, notupjoties uz grīdas, pētot grezno rakstu, velkot tam līdzi ar pirkstu.