Baznīcas loma cilvēka dzīvē un nāvē Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Dinaer]

laivikā lieldienu laikā apdomājos par to cik svarīga man vispār ir baznīca. pat ņemot vērā manī gadiem ieaudzināto ticību Dievam, baznīca mn pavisam noteikti nestāv prioritāšu augšgalā. Es mēdzu to apmeklēt samērā regulāri bet biežāk lielāks prieks ir par to vietu, kur tā atrodas, vai par cilvēkie (kompāniju), ko spēju tur baudīt apmēram divas stu das - dazkārt ilgāk. bieži vien spēlējot lomu spēles man ir lielāka saprašana kāpēc vai vēlēšanās krist ceļos nekā baznīcā. neredzu tam ne jēgas ne pamatojuma.
iespējams, problēma ir manu zinašanu klāstā, bet, ja es jau tatad neredzu īpašu jēgu no baznīcas, tad vai tai vispār ir kāda ļoti svarīga loma manās un Dieva atiecībās?
Vai man tiešām ir jāiet uz baznīcu, lai apliecinātu savu ticību vai lai būtu ticīga? vai neejot uz baznīcu es smagi grēkoju? manuprāt nē. un šī simboliskā grēku piedošana ko tur var saņemt man nekad nav palīdzējusi. tā nostrādā tikai brīdī, kad tiešām nožēlo'ju un kad man tiešām sāp, bet tas nevienmēr ir baznīcā.

savā ziņā baznīca ir vieta, kur cilvēki iet meklēt dievu, bet ja tu to nespēj tur atrast, ko tad? jo diemžēl baznīca manuprāt mūsdienās vairs nav spējīga funkcionēt tā, kā tā to darīja pirms simts vai divsimts gadiem. ir zudusi zināma jēga no tā visa. sprediķi kas tiek lasīt biezī vien tiek paŗdomāti un mn nereti nākas secināt ka nespēju piekrist visam, ko dziru un nespēju pildīt to, ko no manis vēlas. iespējams, ka tā ir mana vaina, vai vājība, bet nu tā tas ir.

principā jautājums būtu par to cik liela nozīme ir baznīcai mūsu alikos un sabiedrībā?
cik funkcionāla tā spēj būt un vai var ko mainīt?


P.s. lūdzu neapspriest manu piederību kādai konfisijai un neuzsākt strīdu apr to vai Dievs vispār ir. tam ir domāti citi pavedieni.

Žanete

Šo rakstu rediģēja Žanete: 19.04.2006 21:12

[Mattiass]

Atbildot uz pavediena tematu — Baznīca savulaik ieņēma visai lielu lomu cilvēka nāvē. Skatoties, ka tas vienubrīd bija viens no lielākajiem nāves izraisītājiem.

Viduslaikos ir bijis daudz sasniegumu, grāmatu iespiešana, pilsētu veidošanās.

Pilsētas bija veidojušās arī pirms tam (labāk zināmie antīkās pasaules piemēri — Atēnas, Sparta, Roma, Konstantinopole, utt.), un radās arī pēc tam. Tā ir viena no modernā cilvēka dzīvības izpausmēm. Un, kad sāk pietrūkt vietas jaunai pilsētai, sataisa pilsētu starp pilsētām (TB rada aglomerāciju).

Par to pašu grāmatu iespiešanu — tā pārlieku netraucēja reliģiskajai domai, tādēļ tai, sakoduši zobus, ļāva dzīvot. Zīmīgi, ka pirmo iespieda Bībeli. Un pavisam bez pretošanās šo jauninājumu nemaz tā neuzņēma — sludināja, ka drukāt svētās grāmatas (kuras pirms tam gadsimtiem ilgi pārrakstīja mūki klosteros ar roku) ir zaimošana. Īstā cemme, protams, bija par to, ka Baznīcai atņēma monopolu uz grāmatu izdošanu, jo tagad katrs, kuram bija vajadzīgā tehnoloģija, to varēja izdarīt ātrāk un lētāk. Kā arī apstāklis, ka konkrētais izgudrojums apmēram sakrita ar laiku, kad parādījās, garīdzniekuprāt, bīstamas idejas iztulkot Bībeli no latīņu valodas uz cilvēkiem saprotamākām. Apvienojumā ar grāmatu iespiešanu tas dotu katram iespēju pašam lasīt un interpretēt pa savam, citiem vārdiem — veidot savu, informētu, viedokli, nevis akli klausīt visam, ko stāsta mācītājs no kanceles.

Turklāt Baznīcai ir visai labi iestrādāta vēsturiskā prakse dedzināt grāmatas.

Un tas nekas, ka grāmatu pieejamība arī sekmēja parasto cilvēku lasītprasmi (jo beidzot bija arī, ko lasīt).

Tā kā šai lietā Baznīca bija drīzāk bremzējošais faktors.