Baznīcas loma cilvēka dzīvē un nāvē Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Dinaer]

laivikā lieldienu laikā apdomājos par to cik svarīga man vispār ir baznīca. pat ņemot vērā manī gadiem ieaudzināto ticību Dievam, baznīca mn pavisam noteikti nestāv prioritāšu augšgalā. Es mēdzu to apmeklēt samērā regulāri bet biežāk lielāks prieks ir par to vietu, kur tā atrodas, vai par cilvēkie (kompāniju), ko spēju tur baudīt apmēram divas stu das - dazkārt ilgāk. bieži vien spēlējot lomu spēles man ir lielāka saprašana kāpēc vai vēlēšanās krist ceļos nekā baznīcā. neredzu tam ne jēgas ne pamatojuma.
iespējams, problēma ir manu zinašanu klāstā, bet, ja es jau tatad neredzu īpašu jēgu no baznīcas, tad vai tai vispār ir kāda ļoti svarīga loma manās un Dieva atiecībās?
Vai man tiešām ir jāiet uz baznīcu, lai apliecinātu savu ticību vai lai būtu ticīga? vai neejot uz baznīcu es smagi grēkoju? manuprāt nē. un šī simboliskā grēku piedošana ko tur var saņemt man nekad nav palīdzējusi. tā nostrādā tikai brīdī, kad tiešām nožēlo'ju un kad man tiešām sāp, bet tas nevienmēr ir baznīcā.

savā ziņā baznīca ir vieta, kur cilvēki iet meklēt dievu, bet ja tu to nespēj tur atrast, ko tad? jo diemžēl baznīca manuprāt mūsdienās vairs nav spējīga funkcionēt tā, kā tā to darīja pirms simts vai divsimts gadiem. ir zudusi zināma jēga no tā visa. sprediķi kas tiek lasīt biezī vien tiek paŗdomāti un mn nereti nākas secināt ka nespēju piekrist visam, ko dziru un nespēju pildīt to, ko no manis vēlas. iespējams, ka tā ir mana vaina, vai vājība, bet nu tā tas ir.

principā jautājums būtu par to cik liela nozīme ir baznīcai mūsu alikos un sabiedrībā?
cik funkcionāla tā spēj būt un vai var ko mainīt?


P.s. lūdzu neapspriest manu piederību kādai konfisijai un neuzsākt strīdu apr to vai Dievs vispār ir. tam ir domāti citi pavedieni.

Žanete

Šo rakstu rediģēja Žanete: 19.04.2006 21:12

[Miervaldis Gotiņ...]

Viduslaikos ir bijis daudz sasniegumu, grāmatu iespiešana, pilsētu veidošanās. Viduslaiki nav bijis tik straujš attīstības laikmets, kā daži citi, bet par tumšu to īsti nosaukt arī nevarētu.

Hmm, nu te manuprāt tas misconceptions ir no tā, ka mēs turpat vai instinktīvi ar `viduslaikiem` saprotam laika posmu no kāda 12. gadsimta līdz 15-16., t.i. no 1100. gada līdz 1500. Un tad jā - tur ir gan grāmatu iespiešana, gan lielie ģeogrāfiskie atklājumi, šaujamieroči un kas tik vēl ne, kas principā vēl ietilpst viduslaiku beigās, un ko nekādi noliegt nevar. Bet tai pat laikā mēs aizmirstam, ka viduslaiki sākās 5. gadsimtā, un ilga līdz līdz tam pašam 15.! T.i., veseli 1000 gadi. Un progress - iespiestās grāmatas, attiecas kā reiz uz viduslaiku beigām, nevis sākumu. A sākumā ta nekā nav, vēl jo vairāk, pa lielam ir sačakarēts pat tas mantojums, kas bija availabls no senās Grieķijas un Romas kultūrām...

Un šie 1000 gadi arī pa lielam sakrīt ar organizētās reliģijas (baznīcu) dominanci sabiedrībā.

Kā arī necentos apgalvot, ka pateicoties rietumu reliģijai mūsu ikdienā ir balstīts viss, tomēr manuprāt kristietība ir nenoliedzams vidutājs šajā procesā.

Viens no faktoriem ir, jā. To arī nevar noliegt.