Egoisms, un citas pretrunas Opcijas

[mausns]

Ceru, ka varbūt izdosies izlasīt arī kādu citu viedokli, kas varētu būt atšķirīgs no manējā.
Gribu parunāt par egoismu kā tādu un visu to putru, kas ar šo jēdzienu saistās. Vismaz manā izpratnē.
Sākšu ar to, ka tas cilvēks, kurš apgalvo ka viņš nu nekādā mērā un nemaz nav egoists, melo spogulī skatoties. Egoisti esam mēs visi; jautājums tikai - cik ļoti mums izdodas saskaņot šo egoismu ar apkārtni un savu sirdsapziņu.
Lai cilvēks nebūtu nebūtu egoista, viņam kā tādam NAV vispār jābūt pasaulē. Tas ir - tikai nedzimis, seksuāla procesa laikā neradīts cilvēks nav egoists. Jo viņa nav nekādā izpratnē.
Mūsu egoisms liek mums ēst tai laikā, kad Āfrikā/Taizemē/Indijā/vvzk kur citur bērni mirst badā - sūtīsim taču viņiem savu dienišķo desu. Mūsu egoisms liek mums dzīvot un uzturēt mūsu dzīvesvietu tikai priekā sevis un savas ģimenes tai laikā, kad ir daudz bezpajumtnieku - ielaidīsim dzīvoklī dzīvot tik daudz šo bezpajumtnieku, cik nu pieļauj platība. Mūsu egoisms liek mums strādāt un pellnīt naudu kādā darbavietā tajā laikā, kad ir daudz bezdarbnieku - nu, ejam taču prom no darba, lai tā vieta tiek kaimiņu Jancim, kuram darba nav.
Šīs trīs lietas ir vienas no tām daudzajām ikdienišķajām egoisma izpausmēm, kas sākas ar stabili egoistisko "Man vajag!"
Tāpat vispārcilvēciskais egoisms liek bausli "Tev nebūs nokaut" attiecināt tikai uz savu sugu. Galu galā jēdziens "Dzīvība ir svēta" attiecināms uz visu dzīvo. Jo dzīvs ir ne tikai "radības kronis" cilvēks, bet arī raibais sētas krancis, laiskais runcis krāsnaugšā, ruksis aizgaldā, bebrs upē, kuplā egle ceļa malā. Cik ļoti mēs pieveram acis uz ikdienā plaukstošo "tev nebūs nokaut" pārkāpšanu egoisma dēļ (ja vien netiek nokauts kaumiņš Džonis)! Mēs nokaujam to ruksi, lai paši varētu paēst, mēs nokaujam to eglīti mežā, lai Ziemassvētkos to izrotātu un pēc tam sadedzinātu vai izmestu, cik daudz dzīvu koku mēs mežā nenozāģējam, lai nokurinātu visos iespējamos kurināmajos agregātus!
Sava egoisma dēļ, mēs tam cūcim/eglītei/citam kokam pat nepajautājam viņu viedokli un pārkāpjam viņu tiesības uz dzīvi. Sava egoisma dēl, tāpat, sievietes laiž vai nelaiž pasaulē mazuli. Tā ir tikai un vienīgi sieviešu pašu izvēle. Nedzimušā mazuļa viedoklis pat netiek ņemts vērā. Nav iespējams sazināties ar še uzskaitītajiem? Nu, tad ir jāiemācās sazināties ar cūci/egli/citiem kokiem; no grūtniecības var izvairīties - ir pilns ar pretapaugļošanās līdzekliem.

[Mattiass]

Tev tiešām ir putra.

Šāds palags prasa atbildes palagu, tu dabūsi citu viedokli, bet negrasos piedalīties tālākā diskusijā.

Ja tu ņem atsevišķi no cilvēka būtības tieši šo vienu iezīmi, tad tu pamatīgi iebrauc auzās (ko arī šeit redzam). Jo tas viss ir jāskata plašāk.

Plašāks skats, vismaz manā izpratnē (un tomēr man šķiet, ka daudzi tam varētu piekrist) ir tāds, ka cilvēka, tāpat, kā jebkuras citas radības bioloģiskais uzdevums dzīvē ir pašam izdzīvot pietiekami ilgi, un radīt tam piemērotus pēcnācējus. Tam klāt vēl ir dabas likums, ka izdzīvo piemērotākais, bet pārējie rātni dodas uz evolūcijas mēslaini.

Tāds ievads vajadzīgs tāpēc, ka šis uzdevums arī ir to instinktu pamatā, kuri noraka mūsu uzvedību. Izdzīvošanas instinkts nosaka pirmām kārtām vēlmi pasargāt sevi un sev svarīgāko. Vairošanās instinkts nosaka nepieciešamību uzturēt sugu, vairojoties (bet atkal — pie kājas kaimiņu Janku, tie ir MANI gēni, kuriem jāizdzīvo — kurš būs tuvāks šī mērķa piepildījumam, tas arī ir veiksmīgāks no evolūcijas viedokļa). Abi kopā varētu noteikt vajadzību pasargāt savu partneri un pēcnācējus.

Kā arī — vienu sugu barība kopš aizlaikiem ir bijušas citas sugas. Atskaitot kanibālistiskas sugas, savējā (īpaši bara dzīvniekiem, un cilvēki ir bara dzīvnieki) suga ir vēlama un noderīga — tā, kā nekā, sniedz seksa partnerus un zināmu drošību no citiem radījumiem, lai kāds stāvoklis bara hierarhijā arī nebūtu. Vientuļniekiem izdzīvot ir daudz grūtāk. Citas sugas ir vai nu resurss, vai nu apdraudējums.

Pati daba nosaka, ka indivīdam jābūt savtīgam (kā saka, neparūpēsies pats par sevi, un neviens nerūpēsies par tevi), bet piedalīšanās barā ir tāds kā savdabīgs savstarpējs līgums (es pakļaujos vietējai kārtībai, tev sniedzu pakalpojumus un sagaidu, ka tu tos sniegsi man un šī kārtība pasargās arī mani). Runai par egoismu šādā nozīmē ikdienā nav jēgas.

Katrai sabiedrībai ir savs standarts, cik tālu tu drīksti apkārtējo izpratnē būt savtīgs un tas tiks uzskatīts par normālu, un kurā brīdī tev jāsāk rūpēties arī par citiem bara dalībniekiem (citiem dzīvniekiem arī šādi standarti ir, tie tiek iedzīti jau mazuļa vecumā; cilvēku gadījumā tā būtu sociālā palīdzība un elementāra pieklājība, kuru — vai tu re, kā — arī ir sagaidāms sīcim iedzīt jau mazuļa vecumā). Kamēr tu ieturies šais rāmjos, viss ir kārtībā, ja tu no šiem rāmjiem sāc attālināties savtīgā virzienā — egoists. Uz kaut ko tādu cilvēkiem ir tendence reaģēt līdzīgi pret doto indivīdu, tā kā šī iezīme būtu skatāma kā attālināšanās no bara. Var arī tā, protams, bet parasti tādiem ir grūtāk.

Vēl plašāk ņemot — komunisms nekad neizies krastā ilgstoši, jo tas ir pret cilvēka iedabu. Pilnīga kapitālisma piekritējiem toties ir tendence piemirst, ka kādas neveiksmes rezultātā viņi paši var noiet pa burbuli. Ideāla iekārta mūsdienās nepastāv.

Un, lai labi rūpēties par kādu citu, vispirms jāparūpējas pašam par sevi.