"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Whitefox]

Ramiels ļāva runāt citiem un vairāk klausījās un iegaumēja, kas tika stāstīts un jautāts. Pašam personīgi viņam nebija nekādu jautājumu. Pēc tam visi devās pa mājām. Viņš arī devās pie vecākiem, lai varētu pēdējo nakti pavadīt mājās ar vecākiem. Jā, viņi protams bija dusmīgi un vīlušies Ramielā. Jaunais serafs juta, ka vecāki raizējās par viņu un tieši tāpēc puisis bija tikpat mierīgs kā vienmēr. Nekāds satraukums. Tikai labi pavadīts vakars un izgulēta nakts. Vismaz vecākiem tā šķita. Īstenībā Ramiels sajuta satraukumu. Satraukumu no gaidām pēc piedzīvojumiem. Viņam patika miers, bet arī piedzīvojumi nebija sveša kāre tik jaunam serafam.

Rīts bija skumju pilns, lai arī kā Ramiels centās apslēpt savas skumjas un atvadīties ar smaidu uz lūpām, tas nodzisa līdz ar vecāku iedrošinošajiem vārdiem, novēlējumiem un iedotajām mantām. Rūpes, ko viņš bija pazinis šo laiku, tagad bija jāglabā sirdī, jo kad gan viņš spēs atkal būt mājās? Noteikti ne tik drīz. Viņi bija pārkāpuši noteikumus, lai gan daļēji Ramiels tos nenožēloja. Kāpēc gan nožēlot dabisku ziņkāri un kāri pēc kaut kā satraucoša? Nē, viņš nebija nekāds karotājs, bet pat viņš nespēja sev melot un teikt, ka viņu neinteresē, kas notiek tur ārā. Ārpus Astindelas. Mājas palika mājas, bet kaut kas jauns bija pārāk vilinošs, lai laistu garām.

Atvadījies no ģimenes, Ramiels devās uz Arku dārzu. Tur jau bija pirmie no serafiem. Labrīt! Viņš sveicināja pārējos serafus un arī Aivenu, kuram tika veltīts mazs smaids. Tomēr viņš neizturējās nepacietīgi. Skatiens gan neviļus aizslīdēja līdz arkai. Interesanti kas gan aiz tās atradās? Vai tiešām tas ir sods? Viņš nomurmināja. Noteikti otrā pusē viņš atradīs atbildi uz šo un citiem jautājumiem. Pirmais uzdevums šķita vienkāršs - atrast kaķi. Kas būs ar šo uzdevumu? Citiem?