"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[echo3]

Ereijass pateicās Annekei, un, tā kā neviens no biedriem neko jautāt tā arī nebija iedomājies, pieklājīgi atvadījās no dziednieces, apsolot rītrītā ieskriet pēc bumbiņas.
Tālākais ceļš viņu veda uz bibliotēku, un, jā, tur vēl visi nebija izklīduši. Jaunais karotājs, ļoti filozofiskās detaļās neiegrimstot, pacentās noskaidrot visas praktiskās ziņas, ko biedri paguvuši izlasīt - vide, ļaudis, apģērbs, ieroči, ēdiens. Kad Sariša devās gādāt ceļasomas, Ereijass pieteicās palīgā somas aizgādāt tuvāk Arku dārzam, kur no rīta visi varētu tās paņemt.

Dzirdējuši jaunās ziņas, gan Ereijasa tēvs, gan māte reizē bija lepni un apmulsuši. Lepni par to, ka dēla Pirmais Solis ir sperts, bet apmulsuši par Ereijasa neapdomīgo izlūkgājienu uz Vārtiem. Jauneklis gribēja lūgt piedošanu, bet nepaspēja - pacēlis acis uz vecākiem, viņš piedošanu izlasīja viņu skatienos bez vārdiem. Vakars pagāja, gatavojoties ceļojumam, nakti Ereijass saldi nogulēja - dvēseliskā saskaņa mājās ļāva visiem būt mierīgiem. No rīta, pirms dienas saules lēkta, Ereijass saģērbās, paņēma zobenu, dunci un divus šķēpu galus, un atvadījās no mājiniekiem. Ceļā viņš devās, laba vēlējumu pavadīts un nožēlas nenospiests.

Pirmais rīta gājiens bija uz dziednīcu, kur Ereijass paņēma Nuī bumbiņu, tad tika paņemta ceļasoma, un tad jau baltie spārni serafu aiznesa līdz Arku dārzam. Nolaidies līdzās Aivenam, Joelam, Sarišai, Havai un Mejai, Ereijass ļāva spārniem nozust, paliekot gluži Morveras pasaulei atbilstošā izskatā - bikses, zābaki, krekls, tunika, kapuce, josta, soma. Viss zaļos un brūnos toņos. Varētu pieņemt, ka mednieks, ja ne zobens pie sāniem. Acis debeszilas, mati tikpat gaiši, cik bijuši, vien savākti atbilstoši attēliem, kuros redzami Morveras ļaudis. - Labrīt! - Balss skanēja mundri.