"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Pārāk grūti bija pagriezties un doties projām no mājām, pārāk grūti uzlūkot savus vecākus, kuru skatienā bija jūtamas gan rūpes, gan vilšanās, kas to būtu domājis, ka viņa dosies projām. Tik daudz reižu bija domāts par to, kā ir citur, bet tagad Meja nespēja likt saviem spārniem pacelt viņas nožēlojamo būtību gaisā un aizlidināt līdz Arku dārzam. Serafe kavējās pie mājas durvīm un klusi nopūtās. viņa lika savām acīm mainīt toni, tās kļuva tik pat tumšas kā viņas matu krāsa. Neko vairāk sevī Meja nevēlējās mainīt, pat ja varētu tad paturētu gan violetās acis, gan spārnus, kuri protams, viņai būs, tikai neredzami.

Jau no mazām dienām viņa zināja, ka būs karotāja, tāpat kā viņas tēvs, māte gan bija iebildusi, bet katram sava sūtība, vai ne? Loks un bultas bija vieni no ieročiem ar kuriem viņa spēja aizmigt kopā, ar tiem diendienā trenēties un viņai bija labs skolotājs, Mejas tēvs. Kuru jaunā serafe tagad bija pievīlusi. Roka noslīga gar durvju stenderi, tik bezspēcīgi un reizē vēloties ar nagiem vienkārši ieķerties kokā un nedoties uz priekšu.
Jā, viņu interesēja, kas ir aiz arkas, kāda izskatās cita pasaule, bet ne šādi, ne tā... kaķis, kuru jāatrod un šoreiz Meja nebija diez ko pozitīvi noskaņota, tumšmate bija pārliecināta, ka tas dzīvnieks sen jau ir sagremots.

- Sargi sevi, labi? - Tēva balss atskanēja aiz muguras un viņa pagriezās, lai palūkotos uz viņu.
- Es sargāšu, es atgūšu pazaudēto godu un nepievilšu tevi, vairs ne. - Meja deva solījumu un pārsteigta palūkojās uz tēva rokām, kuras turēja loku, viņa loku, to kuru jauniete nemūžam nebūtu atļāvusies turēt rokās.
- Ņem manu loku, tev tas noderēs vairāk nekā man. - Viņš pasmaidīja skumju smaidu un apskāva savu vienīgo bērnu. Tēva spārni gādīgi sakļāvās ap viņu liekot justies pasargātai un ne tik... skumjai, lielākā drošībā. Nedrošība atkāpās, vismaz nedaudz.
- Paldies, tēvs. - Meja klusi nočukstēja un satvērusi tēva loku, pārlika to pār plecu.

Pārbaudījusi bultu maku un pārvilkusi pirkstu pār daudzajām bultām viņa vēl pārliecinājās, ka dunči atrodas savā vietā, pie smalkas ādas jostas, kas bija izturīgāka nekā varēja likties. Brūnie mati sapīti ciešā bizē un acīs mirdzēja kareivīgs noskaņojums. Meja bija gatava ceļam, gatava piedzīvojumiem. Viņa neatskatījās, jo nespēja, mājas un vecāki, kuri palika stāvam uz durvju sliekšņa šķita sāpīgākais, ko viņa savā dzīvē bija redzējusi.

Beidzot arī Meja ieradās Arku dārzā tērpusies ādas un auduma krustojuma kleitā. Gluži kā īsta medniece. - Labrīt. - Serafe sasveicinājās gan ar Aivenu, viegli pieliecot viņam galvu, gan ar jau sanākušajiem bēdu brāļiem.
Viņa bija gatava ceļam.