"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[josephine]

Iepriekšējā vakarā Hava bija palikusi bibliotēkā tik ilgi, cik jau nu Semjuels nemeta viņu ārā. Viņa lasīja ne tikai par jauno pasauli uz kuru nāksies doties, bet palūdza bibliotekāram arī kādas grāmatas par dziedināšanu, ar vārgu cerību, ka kaut kas no izlasītā paliktu prātā, kur nu vēl izdotos, pirmo reizi eksperimentējot, bet ar zināšanām vienmēr tā ir, nekad jau nevar zināt, kas kurā brīdī noderēs.
Hava daudz neceremonējās, atvadoties no savējiem, tikai visus cieši apskāva un solījās pēc labākās sirdsapziņas darīt visu iespējamo, lai vismaz uz vienu dienu vēlreiz viņus visus satiktu.
Apslēpusi spārnus, acu krāsu nomainījusi uz zilzaļi-pelēku, matus sapinusi bizē, apvilkusi vienkāršu raupja lina kleitu, vieglus brūnas ādas zābakus, aplikusi brūnas ādas jostu, pie kuras piestiprināts mazs, ass zāļu griežamais nazītis un maza ādas turziņa - lai vai ne pēc Serafa, bet pēc dziednieka Hava izskatījās tāpat.
Ieradusies Arku dārzā, Hava pasveicināja tur jau esošos - Joelu un Sarišu:
- Labs rīts..!? - ar tikko jaušamu jautājuma, nevis sveicinājuma intonāciju.
Ievilkusi dziļu elpu, Hava pacentās noglabāt šo skaisto Arku dārza skatu pie īpašajām atmiņām. Hava var pierakstīt notikumus, pārdomas, sajūtas, bet šādu skaistumu vārdos aprakstīt neizdodas, turklāt līdzpaņemtais ādas vāku blociņš, spalva un pudelīte tintes, bija paredzēts jaunās pasaules aprakstīšanai.