"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Dziednīcā.

Mīļākā mantiņa?
Anneke uz mirkli aizdomājās, līdz apstiprinoši pamāja. - Bija gan. Taču bumbiņa atrodas mājās un es tagad īsti tai nevaru iet pakaļ. Taču es varu paņemt to līdzi rītā un jūs varat tai atnākt pakaļ. Vai tā derēs? - sieviete apjautājās.
Ja jau vairāk nekas nebija runājams, viņa labprāt atgrieztos pie darbiem. Gan jau arī jaunajiem serafiem vēl bija gana darāmā un nebija nekādas vajadzības te lieki stāvēt un kavēt laiku.

Anneke pateicās par jauno serafu vēlmi sameklēt kaķēnu, pat ja tas bija augstākstāvošo uzdots uzdevums un atgriezās pie saviem pienākumiem.

Kā jau viņa bija solījusi, bumbiņu otrā dienā varēja dabūt pie dziednīcā dežurējošās serafu meitenes.
Tā bija neliela izmēra bumbiņa, no mīksta materiāla, violetā krāsā.


Bibliotēkā.

Jā, iespējams, ka aplūkot, kas tad bija Morveras iedzīvotāju lielākais drauds, nemaz nebija slikta doma. Taču pāršķirstot visas vecā Sema dotās grāmatas, šādu informāciju atrast neizdevās.
Varbūt Morveriešiem nemaz nebija tāda lielā un briesmīgā ienaidnieka?
Kas to, lai zin.
Iespējams, ka to viņi uzzinās nonākot uz vietas. Pasaulē, uz kuru viņiem bija jādodas, gribas to vai nē.



Nākamā diena.

Kā jau Aivens bija solījis, viņš nākamajā dienā, rītausmā, gaidīja jaunos serafus Arku dārzā.
Apstājies pie konkrētas arkas, kura veda uz Morveru, Aivens domīgi lūkojās cauri arkai, it kā spētu ieskatīties tajā, citā pasaulē. It kā, šāda skatīšanās viņam atklātu, kas īsti sagaidīs jaunos serafus svešajā zemē.
Bet nekas jau nebija redzams. Cauri arkai bija redzams tas pats Astindelas dārzs. Jauno serafu liktenis Morverā bija tiki un vienīgi viņu pašu rokās.
Nē, Aivens nedomāja, ka viņi netiks galā.
Viņi tiks.