"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Bibliotēkā.

Likās, ka Joela uzruna sirmo bibliotekāru bez maz vai pārsteidza. Viņš atrāva skatienu no pergamenta un palūkojās uz augstajiem logiem. It kā viņam vajadzētu pārbaudīt.
- Jā, patiešām jau rīts. - to gan viņš vairāk noteica sev, nekā atnācējiem. Tāds viegli krekšķošs smiekls atskanēja no vīra lūpām. - Nemaz nebiju pamanījis. - kā atvainodamies bibliotēkas pārzinis noteica un nolicis malā rakstāmspalvu, piecēlās, lai paietos pretī atnācēju bariņam.

- Visu? - viņš pasmaidīja labsirdīgi iesmējies. - Nu, visu jūs nekad neuzzināsiet, pat ja pārcelsieties tur dzīvot. - tomēr jauno serafu vēlme viņam bija saprotama.
- Pirmais ceļojums, ja? Tādēļ tādi prātīgi esam? - Semjuels apjautājās, ar roku pamādams, lai jaunieši viņam seko. - Sākumā jau visi tādi prātīgi, vēlas visu izpētīt, noskaidrot. Vēlāk jau skrien cauri arkām un paļaujas tikai uz savu spēku un veiksmi. Jums noteikti vajag saglabāt savu apdomīgu. - Viņš aizveda jaunos serafus līdz kādam grāmatu plauktam un no tā izņēma divas, visai biezas un smagas grāmatas. Tomēr, serafs tās nesa tik viegli, it kā tās neko daudz nesvērtu. Redz, viņš laikam bija pieradis. Galu galā, diendienā nēsāt tādas smagas grāmatas.

Pat ja Semjuels zināja par jauno serafu pārkāpumu un sodu, lai gan tas bija maz ticams, jo viņi taču bija bibliotekāru pieķēruši kaut ko rakstām, un viņam secinot, ka ir jau rīts, pa kuru laiku, lai gan viņš savāktu informāciju un baumas. Nē, nē... Sarišai nebija jāuztraucas. Neviens uz viņiem neskatījās greizi.
- Te būs. Grāmatas un pergaments, kur pierakstīt nepieciešamo informāciju. - viņš pasniedza pergamentu un pamājis gaisā, gluži kā no kāda neredzama plaukta paņēma rakstāmspalvu un to pasniedza Joelam.

Morvera.
Ko gan viņi šeit varēja uzzināt? Tā bija ne pārāk liela pasaule. Kuras iedzīvotāji vēl joprojām bija aizkavējušies tādā kā sākotnējā attīstībā. Tie dzīvoja mazos ciematiņos, dienas aizvadīja zvejojot, vai medībās. Viņiem nebija pilsētu, nekādas tehniskas attīstības.
Dzidri zili ezeri un upes. Meži aizauguši un grūti izbrienami. Bet bija arī klaji lauki un plašumi. Likās, ka Morvera ir tāda visai vienkārša un dabai draudzīga pasaule. Ar visu floru un faunu, kā pienākas. Jā, kāds plēsīgāks zvērs varētu uzglūnēt, bet vismaz nebija jāuztraucas, ka viņus varētu sabrauk kaut kadi tehnikas brīnumi.
Ak, jā. Vēl viena svarīga lieta. Vietējies iedzīvotāji neko nezināja par serafu eksistenci. Viņiem neeksistēja citas pasaules, kā tikai viņu pašu. Savējā.


Dziednīca.

- Ak, jā. - meitene atsaucās. Taisnība. Viņa bija dzirdējusi, ka Annekes kaķis ir pazudis. Tā neizprotami. Šķiet, ka vēlāk Gabriels arī bija Annekei pateicis, kur kaķis palicis. Lai gan viņi nekā nevarēja saprast, kā tas iespējams.
Lai nu kā, dziedniece pamāja ar galvu un palūgusi serafus uzgaidīt pie dziednīcas ieejas, devās uzmeklēt Anneki.

Anneke bija dziedniece.
Viņai bija gaiši, zeltaini mati, kas allaž bija savīti rūpīgā bizē. Viņa tērpās baltos apģērbos. Visbiežāk tās bija garas, baltas kleitas.
Sieviete izskatījās samērā jauna, lai arī ar krietni pieredzējušāku skatienu, nekā tai serafu meitenei, kas bija jaunos piedzīvojumu meklētājus uzrunājusi pirmā.

- Vai jūs Gabriels sūtīja? - viņa iznākusi no dziednīcas apjautājās serafiem, kuri grasījās doties meklēt viņas pazudušo minci. Viņa katrā ziņā nevarēja iedomāties, kādēļ šie jaunie serafi tagad bija izdomājuši doties meklēt Nuī. Arī līdz Annekei nebija nonākusi informācija par jaunajiem pārgalvjiem, kas vēlējās noskaidrot, kas atrodas otrpus Vārtiem.