"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Mirkli apdomājies par Sardiela jautājumu, Aivens beigu beigās paraustīja plecus. - Patiesībā, es nezinu. Kaķis vienkārši ir pazudis. Iespējams, ka tas vienkārši ir pārceļojis uz šo pasauli, varbūt kāds tam palīdzēja. Varbūt mērķis nemaz nebija kaķis, vienkārši kaķis iekrita lamatās, to visu jums vajag noskaidrot un valdnieks cer, ka atbildes uz šiem jautājumiem viņam sniegsiet jūs. - Viņi pat nezināja, cik ilgi kaķēns jau sabijis prom. Varbūt Anneke spēs jaunajiem censoņiem kaut ko pastāstīt vairāk. Aivena rīcībā informācijas īsti nebija. Viņš bija tikai Metatrona ziņnesis, kas paziņoja jaunajiem par viņu sodu un uzdevumu.

- Jā, Meja, uzmanīties un sargāt sevi. Bet es neteicu, ka jums kaķis nav jāmeklē džungļos. Protams, pastāv iespēja, ka tas tur ir. Tāpat arī pastāv iespēja, ka Nuī ir gājis bojā. - Aivens apstiprināja meitenes aizdomas.
- Tomēr, es jau teicu. - melnmatis pasmaidīja meitenei. - Es nemeklēšu kaķi jūsu vietā. - viņi taču bija tik gudri, lai censtos pārkāpt noteikumus šeit, Astindelā. Kādēļ tagad palikuši tik nevarīgi un apjukuši?
Lai nu kā, Aivens apstiprinoši pamāja, kad jaunie eņģeļi jau sāka sadalīties, kurš dosies kurp un apēdis ābolu, serafs piecēlās.

Kas ir aiz vārtiem?
Aivens palūkojās uz Joelu. Nu jā, orākuls. Viņiem allaž vajadzēja visu zināt. Un ar visu bija tiešām domāts VISU!
- Pajautā kādreiz Gabrielam. - Aivens noteica, vairāk nekādus paskaidrojumus nesniedzot.
Tas arī viss.

Viņš aizgāja līdz salas malai un izpleta spārnus. Taču pirms aizlidot, Aivens pamāja ar roku un visa sala un uz tās esošie serafi uz mirkli bija baltas gaismas ieskauti. Viņš bija atbrīvojis jaunos serafus no maģijas, kas viņiem liedza pamest šo salu. Tagad viņi bija brīvi doties.
- Gaidu jūs rīt no rīta Arku dārzā. - Aivens atgādināja un tad devās prom.


Tiem, kas bibliotēkā.

Kā jau Aivens bija minējis, bibliotēka atradās Metatrona pilī.
Lai nonāktu pilī, serafiem bija jālido uz lielo, gaisā esošo salu. Tur pa skaistiem, koptiem dārza celiņiem varēja nokļūt līdz pils ieejai.
Savukārt pils ieeja bija vienkārši parasta arka. Nebija nekādu durvju, tik vien kā izejot cauri arkai, likās, ka viņi būtu izgājuši cauri plānai membrānai. Taču tas neradīja nepatīkamas sajūtas. Nebūt nē.

Bibliotēka atradās uzreiz pa kreisu roku. Nekur pa pili jāklejo nebija. Izejot cauri vēl vienai, mazākai, nekā ieeja pilī, arkai, starp citu, šeit arī nebija tās caurspīdīgās membrānas, jaunie serafi nonāca lielā zālē, kuras sienus rotāja milzīgi, augsti grāmatu plaukti, piekrauti pilni ar dažādām grāmatām.
Šeit kaut ko atrast pašam? Nebūtu nekādu iespēju!

Par laimi, te bija bibliotekārs. Kāds serafs krietnos gados. Viņu sauca par Semielu. Vai arī Veco Semu. Viņš allaž atradās bibliotēkā. Te arī dzīvoja. Neviens tā īsti neatminējās, ka jelkad būtu manījis Semija spārnus. Jokdariem patika lēst, ka šis esot pats savus spārnus izplūkājis, katru reizi izraujos pa spalvai, kad nav bijusi pa rokai rakstāmspalva un kaut ko steidzami vajadzējis pierakstīt. Protams, tā nebija taisnība. Lai gan... ko zini... tā brūnā spalva, kas šobrīd atradās Semiela rokās un ar kuru viņš centīgi kaut ko skricelēja uz pergamenta, aizdomīgi izskata ziņā līdzinājās serafu spārnu spalvai.

Tiem, kas dziednīcā.

Dziednīca izskatījās līdzīga Metatrona pilij. Tikai krietni mazāku izmēru un šī ēka, jebšu pils, jebšu tornis, neatradās uz lidojošas salas gaisā, bet gan uz zemes.
Ap dziednīcu bija skaists, kopts dārzs, kurā atradās lieli, allaž saulē uzsiluši akmeņi, uz kuriem serafi varēja sēdēt un nodoties meditācijai.
Arī tagad, dodoties uz dziednīcu varēja manīt, ka šur tur uz akmeņiem sēdēja pa kādam eņģelim, kuri bija nodevušies meditācijai. Tāpēc vien vajadzēja uzvesties klusi, lai netraucētu serafus, kuri bija dziedēšanās procesā.

Līdzīgi, kā lielākajai daļai serafu mājvietu, arī dziednīcai nebija nekādu durvju, tik vien kā izejot cauri arkai, viņi nonāca baltā torņa iekštelpās.
Šeit allaž dežūrēja kāds no jaunajiem dziedniekiem, lai ātri koordinētu ievainoto un slimo serafu izvietošanu pa telpām, kur tiem attiecīgi sniegtu palīdzību.
Patiesībā jau Astindelā serafiem tā īsti nekas nemēdza atgadīties. Šīs taču bija serafu mājas un nekas viņus šeit tā īsti neapdraudēja. Lielākoties ievainotie serafi tika atgādāti no citām pasaulēm, kur tiem kāds bija nodarījis pāri, vai arī tie paši sev nodarījuši pāri.

Tādēļ jaunā dziedniece ieraugot nākam tādu paprāvu serafu bariņu, izskatījās visai noraizējusies. Domāja, ka kaut kas nopietns atgadījies. Taču ievainotos viņa nemanīja un tas izsauca vēl lielāku izbrīnu jaunās serafes sejā.
- Es varu jums kā palīdzēt? - viņa uzlūkoja atnācējus, uzreiz tos pārķerdama pie dziednīcas ieejas.