"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Sindra]

Ak, nu jā. Viņi bija jauni un vēl neko daudz nezināja.
Aivens pamāja uz Metatrona pils pusi. - Pilī ir bibliotēka. Tur varēsi sameklēt informāciju par Morveru. Varu pateikt, ka ir samērā jauka pasaule. Tur ir silts un patīkami. Vietējie iemītnieki ir draudzīgi. Tikai jāuzmanās no džungļiem un plēsīgiem zvēriem. Jo var gadīties, ka tie gan jūs vēlēsies apēst brokastīs. - bet tad atkal... viņiem šeit bija tik daudz karotāju, ka diez vai vajadzēja uztraukties par zaudēšanu cīņā pret vietējo faunu.

- Anneki? - Aivens pārjautāja un apstiprinoši pamāja. - Jā, taču neejiet viss bars. Kādi divi varētu aiziet. Ziniet kā... dziednīcā tomēr jāsaglabā mieru un klusumu. - un diez vai miers un klusums būs iespējams, ja tur ieradīsies vesels bars serafu.

Saikne, jā. Aivens padeva Joelam savu roku, lai ļautu plaukstai uzgult uz jaunā serafa apakšdelma un viņš tāpat novietotu savu plaukstu uz viņa rokas. Vietā, kur atradās sudrabains simbols, kas vēstīja viņu piederību serafu rasei. Kā arī zvērestu pakļauties Metatronam.
Šie jaunie serafi savu simbolu bija ieguvuši tikai vakardien. Sasniedzot Pirmo soli.
Aivena skatiens ielūkojās jaunā orākula acīs un uz mirkli viņa acis iezaigojās baltā, maģiskā gaismā, sagaidot tādu pašu atbildi no Joela acīm. Maģija tagad vienos viņus. Saikne.

Nodibinājis saikni, Aivens palūkojās uz Ereijasu, kad karotājs bija uzdevis savus jautājumus. Nu ja. Ļoti praktiska pieeja. Bez kādas liekas lirikas.
- Kaķēnu sauc Nuī. Viņš ir gaiši oranžs, ar spilgti zaļām acīm. Izskatās... kā jau mūsu kaķi. - iespējams, ka jaunie serafi nezināja, ka citās pasaulēs kaķi mēdz būt savādāki. Bez spārniņiem.
Tomēr, lai arī Astindelā dzīvojošajiem kaķiem bija spārni, viņi tos neizmantoja lidošanai. Iespējams, ka tas deva kādas priekšrocības meklējot noklīdušo Nuī. Vismaz uz mākoņa tas nesēdēs. Diemžēl koku biezokņos gan varētu būt.
- Es nezinu, kas viņam garšo. - Aivens paraustīja plecus. Tik labi to mazo minku viņš nemaz nepazina. - To jūs varat pajautāt Annekei, ja jau iesiet pie viņas. - dziedniece noteikti zinās labāk, kas viņas mīlulim garšo.

Ramiela jautājums bija pārāk nekonkrēts, lai Aivens spētu uz to tā atbildēt. Viņš mirkli apdomājās, skatienam aizkavējoties pie melnspārnotā eņģeļa. Un kamēr viņš prātoja, turpat blakus arī bija sadzirdama Sarišas balss.
- Jums noteikti jāzin, ka tas nebūs nemaz tik vienkārši. Un visādi var gadīties. Bet pārējo informāciju jūs iegūsiet paši. Vai nu tagad, bibliotēkā, vai atrodoties Morverā. -

Lūk! Mejas jautājumi lika Aivenam pieklust un skatiens mirkli pakavējās pie pusapēstā ābola. Lai tikai tad atgrieztos pie meitenes, kura nesa viņa mātes vārdu.
- Jā, Meja. Tas ir sods. Tādēļ jums jāmeklē adata siena kaudzē. - vai tad viņa to nesaprata?
Bez tam... - Jūs esat izraidīti no Astindelas. - Aivens nevēlējās to teikt, taču, lai jaunieši saprastu, ka te runa nebija par vienkāršu aizejiet un paskatieties, kā klājas citur uzdevumu, viņš tomēr to pateica. - Tas nozīmē, ka jūs nevarat vienu dienu pavandīties pa Morveru, kaķi tā arī nesameklēt un kad jums apnīk, atgriezties savās mājās, gultiņās.
Jūs sameklēsiet kaķi Morverā un atvedīsiet viņu atpakaļ uz Astindelu. Tikai tad, kad jūsu rokās būs kaķis, jūs drīkstēsiet atgriezties mūsu pasaulē. Bez kaķa nekas nesanāks. Bez tam, jums būs tikai diena laika atpūsties un tad jūs dosieties nākamajā uzdevumā. Lai atgrieztos tikai tad, kad būsiet to izpildījuši. Un tā tik ilgi, līdz Metatrons teiks, ka ir gana un jūs savu vainu esat izpirkuši. - vai tagad viss bija skaidrs?