"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Roviela]

Sudrabmatainais serafs pateicīgi uzlūkoja pienākušo Viktoriju. Kur nu! Viņam prātā nevarēja ienākt, ka kāds no eņģeļiem būtu pavisam bez godaprāta. Tā nemēdza būt, tādas būtnes nemājoja te, Astindelā, to vieta bija citās pasaulēs. Egoistiski eņģeļi gan gadījās, lai arī bija retums. Joels pats līdz šim nebija sastapis nevienu.
- Paldies, es ar prieku pieņemu tavu piedāvājumu, - viņš atbildēja.

Meja! Viņa taču bija karotāja, un tikko apliecinājusi, ka ir pieaugusi!
Joels izbrīnījās un iesmējās par viņas nopietni teiktajām bažām. Jā, protams, bet tas taču ir sods! Neviens viņiem nesola vieglas dienas, un, skaidrs, ka uzdevumi var būt vairāki.
- Vispirms godam jātiek galā ar šo uzdevumu, - orākuls atgādināja. Jā, ja viņi netiks galā, tad, iespējams, būs spiesti palikt citās pasaulēs tik ilgi, kamēr atradīs kaķēnu. Kaķēnu, kurš nezināmā veidā spēj pārvietoties starp pasaulēm. Kurš zina, kurā pasaulē viņi to atradīs? Un kad? Atgriezties viņi drīkstēs tikai pēc tam.
Vai tad tā nav pareizā lietu kārtība?