"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

- Dod iespēju mācīties un apmierināt savu ziņkāri pildot uzdevumus citās pasaulēs? - Meja pārjautāja, tas izklausījās gaužām nepareizi, it kā no viņiem gribētu tikt ātrāk vaļā, turklāt, karotājai nepaslīdēja garām tas, ka Aivens nebija neko pateicis par atgriešanos atpakaļ mājās. Vai viņš varēja to vienkārši aizmirst? Un kāpēc neviens neiedomājās neko pajautāt? Izskatījās, ka visi bija vienkārši gatavi doties ceļā, bet Meja nevēlējās pamest savas mājas, viņa te bija uzaugusi un ja nu ar viņiem kaut kas notiek?
- Kad mēs varēsim atgriezties mājās? Cik saprotu, tad uzdevumi būs varāk kā tikai atrast to kaķēnu, cik īsti un ar ko lai mēs rēķināmies? - Ne jau par velti Aivens teica, ka viņu pirmais uzdevums ir doties uz Morveru un tur atrast kaķi, viņš neteica pirmais un pēdējais. Meja palika aizdomīga, rokas neviļus sakrustojās pār krūtīm it kā mēģinot norobežoties no sarunas, kamēr violetās acis vērās uz Aivenu gaidot atbildes.

- Protams, nedomājat, ka es kaut kā apšaubu valdnieka lēmumus, vienkārši es vēlos zināt, kas mūs sagaida, es darīšu visu, ko Metatrons liks, bet informācija ir pārāk maz un doties uz svešu mums nezināmu, iespējams, lielu pasauli tas ir gluži kā meklēt adatu siena kaudzē. - Jā, viņiem bija jāuzzina, viss sīkāk par to pasauli, kur viņi dosies, bet tomēr... uzzināt visu nepieciešamo nevarēja vienas dienas laikā, turklāt Meja šo dienu patiešām vēlējās pavadīt kopā ar saviem mīļotajiem, skatiens beidzot novērsās no Aivena un palūkojās uz "Arku dārzu", turklāt pēc serafa vārdiem varēja spriest, ka briesmas viņiem uz šīs Morveras draudēs. - Mēs nevēlamies, lai jūs aizietu bojā svešā vietā... - Veselais saprāts burtiski prātā kliedza un sāka šaubīties par visu notiekošo, pat ja viņa bija karotāja un nemūžam nepadotos.
Bet nedaudz jau tirdīja ziņkārība, kas atrodas citur, tomēr... Meja vēlējās zināt, kad viņi varēs atgriezties Astindelā.