"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Un patiesības mirklis bija klāt. Labi, ka šurp bija devies Aivens, nevis kāds cits, jo pret šo serafu viņai Sarišai noteikti bija lielākas simpātijas, nekā pret tiem, kuru priekšā jāklanās. Nosēdusies gultas priekšā, viņa klausījās, atkarot muti mirklī, kad tika paziņots, kās grasās būt sods. Ceļojumi uz citām pasaulēm? Un to viņi sauca par sodu? Tiesa, kad atklājās, viņiem jāmeklē pazudis kaķis, noteikti gribējās iespurgties un paziņot, ka tas taču nav nopietni, bet viņa sadūšojās, lai tomēr paklusētu. Tomēr būs žēl pamest ģimeni, bet tas taču nebūs uz ilgu laiku, vai ne? Viņi taču nešķirsies mūžīgi, tikmēr jau viss būs kārtībā.

Hmm... izdibināt, kādu pārtiku mums vajadzēs, varēs pa lielai daļai zinot, kur dodamies. Kas zina, varbūt viņus izmetīs tuksnesī un pārtikt no sausiņiem tur nu nekādi nevarēs. Lai nu kā, Joels jau bija pasteidzies ar svarīgākajiem jautājumiem, tāpēc Sariša varētu nesteigties ar savu viedokli, bet tomēr ierunājās: Es varētu parūpēties par ēdamo. Bet mums vajadzēs vēl lietas gulēšanai, lai gan ceru, ka izdotos to kaķi atrast vienā dienā. Turklāt, bez kādas cīņas. Par to pēdējo runājot, viņa gan neiebilstu pret kārtīgu izvillošanos, bet nevienam apzināti pāri darīt viņa gan nevēlējās. Nu, vismaz nekam gaišam.

Šo rakstu rediģēja washulis: 19.11.2012 22:10