"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Sarunās negribējās vairs iesaistīties tāpēc Meja staigāja šurpu turpu labi apzinoties, ka tas varētu arī kādu ļoti kaitināt, bet... viņa... ko viņa darīja? Dungoja kādu klusu dziesmu un ļāva kājām skart maigos zāles stiebrus, glāstīt kailās pēdas un kaut nedaudz sajust mierinājumu, lai vai kāds būtu sods Astindela bija viņas mājas. Astindela mita katrā zāles stiebrā un iedomājoties par to vien, viņa pasmaidīja. Pat ja gaidāmais sods vēl joprojām biedēja, nē, drīzāk biedēja neziņa.

Rokas šūpojās dungotās dziesmas ritmā, te sev priekšā, te aizmugurē, kamēr viņas melnie spārni tika lēnām izstaipīti, visu nakti nekustīgi stāvam pie salas malas pēkšņi varēja sajust nogurumu, viņa palūkojās uz ēdienu un tad violetais skatiens pievērsās Joelam.
"Kā tu šādā brīdi vari ēst?" Piemēram Mejas vēders sen jau bija pārvērties par uztraukumu sažņaugtu kunkuli un lai viņa sevī iedabūtu ēdienu? Nu nē... protams, tumšmate apzinājās, ka iespējams būtu labāk paēst, atgūt spēkus, nevis sevi novārdzināt, bet ko viņa nevarēja izdarīt, to nevarēja. Tad jau drīzāk vieglāk būtu kādu pieveikt kaujā, vai trāpīt bultu auglī no piecsimt metru attāluma.