"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[washulis]

Neticami! Vienkārši neticami! Viņi visi bija devušies pie Vārtiem un pēkšņi katrs bija ķēries pie gaudojošā meldiņa par "ak, es šo tik ļoti nožēloju"? Sariša pacēla augstāk galvu, nopētot savus sērīgos biedrus, pavērtu muti nopētot tos visus neticībā. Skatiens apstājās pie Havas. Bet, ja jau Valdnieks zina, kas ir aiz Vārtiem, tad kāpēc tas ir jātur tik lielā noslēpumā? Vai nebūtu ērtāk visus brīdināt, lai nebūtu... rokas mājiens uz visiem klātesošajiem, Šādi gadījumi? Un... es... Man nešķiet, ka atgūt respektu Valdnieka acīs būs tik ārkārtīgi grūti. Visi ir bijuši jauni un sprauni! Un pieļāvuši kļūdas. Sariša paliks pie sava, tagad jau pamazām sliecoties pie sava viedokļa aizstāvēšanas spīta un opozīcijas dēļ, kamēr kāds viņu nenoliks pie vietas.

Un nav jau tā, ka viena nakts šeit ir ārkārtīgi briesmīga. Un nebūtu nekāda atšķirība, vai mēs pavadām nakti mājās vai šeit. Labi, tur atšķirība noteikti bija, bet tas nebija galvenais! Sariša tik un tā paliks pie tā, ka viņiem galvas nost necirtīs (Astindelā? Kādam nocirst galvu? Pfff...) un varbūt viņus labi skaļi nokauninās, bet pēc pāris dienām viss atkal būs savas vecajās vietās. Lūk tā. Vienmēr vērsīsim skatienu pret gaišāko sauli.

Šo rakstu rediģēja washulis: 18.11.2012 00:49