"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Meja nopūtās, kamēr skatiens bija noslīdējis līdz zālei, pirksti spēlējās ap kādu zāles stiebriņu, tik nevērīgi it kā viņa būtu atnākusi pasēdēt parkā un pabaudīt mielastā gardus augļus, tomēr it ne kādi nevarēja aizmirst to, ka šis bija viņas cietums.
Varbūt pat viņa varētu piekrist Ramielam, ka tas, kas ir izdarīts ir izdarīts, bet neliels noraidošs galvas mājiens norādīja uz to, ka viss notikušais ir lielā mērā no svara. Tikai negribējās strīdēties ne ar vienu, tāpēc Meja izlēma labāk paklusēt un lūkoties uz savām skaistajām mājām - Astindelu.

Tumšmate piecēlās un izvingrināja savus melnos spārnus, viņas lūpās bija parādījies neliels pateicības pilns smaids Eoinam. "Es arī darīšu visu, lai izpirktu šos grēkus, mēs taču esam karotāji, vai ne?" Viņa ielūkojās serafa acīs, līdz beidzot novērsās un palūkojās debesīs.
"Lai vai kāds būtu sods, mēs to izcietīsim kopā." Visi par vienu un viens par visiem? Vai ne? Viņa taču nekļūdījās un saliekot kopā visu šeit esošo serafu spējas viņi pārvarēs jebko... vismaz Meja tā cerēja.

Pat kaut kā pēkšņi viņa sajutās nedaudz labāk, apziņa, ka tumšmate šeit nebija viena, deva spēku piecelties un gaidīt valdnieka lēmumu ar staltu stāju un cēlu sejas izteiksmi. Galu galā viņa taču bija karotāja, pie pirmajām grūtībām nepadosies, nekad!