"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Whitefox]

Ramiels sadzirdēja sarunas, kas sāka veidoties starp serafiem. Viņš klausījās, tomēr neiejaucās sarunā. Varbūt tā bija paša neieinteresētība vai arī vienkārši bija ieklīdis savās domās tik dziļi, ka nebija vēlme iejaukties.
Novērsis skatienu no varenās pils, serafs pievērsa savu skatienu runātājiem. Viņu sarunas šķita pat mazliet absurdas. Šajā brīdī notikušajam vairs nav svara. Kas izdarīts, tas izdarīts. Mums jāgaida valdnieka spriedums par mūsu rīcību. Pienākdams tuvāk runātājiem, Ramiels klusā balsī noteica. Viņa skatiens nepētīja runātājus, bet vairāk vēroja apkārtni ar tādu kā vienaldzīgu mieru. Tā it kā šī situācija viņu neuztrauktu, lai gan iekšēji bija tikpat nomākts un satraukts kā pārējie. Tomēr viņam bija savi plāni un viņš netaisījās ieslīgt depresijā. Vainas sajūta bija, bet to viņš apspieda. Viņam ir jādod mums iespēja. Vai jūs tā nedomājat? Klusā balsī Ramiels vaicāja pārējiem. Ko gan viņi gaidīja? Ka pēc viņu pārlieku lielās intereses viņiem dāvinās dāvanas un apsveiks?