"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Rouzijs]

Protams, ka pareizi, Meja pat nedomāja apšaubīt Joela vārdus, bet pat ja tas bija tik pareizi cik nepieciešams, nemiers tirdīja kā tā nerātnā balstiņa, kas bija likusi ielūkoties aiz Vārtiem. Un kur gan bija viņas serafa intuīcija, kurai vajadzēja apturēt viņu un pārējos no šī neprātīgā lēmuma? Kur bija viņas veselais saprāts, pēkšņi likās, ka smilšu pils, kas uzbūvēta jūras krastā ir sabrukusi atstājot viņu raudam rūgtas asaras, kas iesūcas smiltīs pie kājām.

"Es apzinos savas kļūdas... bet ja nu mums bija lemts nonākt šeit, ja nu tas bija mūsu liktenis? Iespējams, ka tā tam bija jābūt un viss kas notiek, notiek uz labu, vai ne?" Meja cerīgi palūkojās uz Joelu un tad novērsās no viņa, lai lūkotos kaut kur Astindelas skaistuma valgos.

"Jā." Meja to nenoliedza, viņa baidījās tā kā vēl nekad nebija baidījusies. Visi nedarbi, ko viņa bija sastrādājusi, nedaudz jaunākai esot, salīdzinājumā ar šo šķita izbalējam, kā veca filma pamestā kino teatrī. "Ļoti, un tu?" Pēkšņi sagribējās paslēpties aiz saviem melnajiem spārniem, sakļaut tos ap augumu un paslēpties no apkārtējo skatieniem, šeit pagaidām nebija neviens, kurš varētu viņus uzlūkot ar nosodošiem skatieniem, bet Meja tik labi spēja iztēloties savus vecākus, un visu serafu sejas izteiksmes uzzinot, ko viņi bija izdarījuši.

"Es darīšu visu, lai atgūtu valdnieka uzticību. Un pierādītu to, ka es vairs nekad neko tādu nemēģināšu darīt." Tas bija vairāk solījums sev, solījums, kuru viņa bija gatava uzrakstīt ar savām asinīm visiem redzamā vietā.

Violetais skatiens pievērsās Sarišai. "Manuprāt, noziegums, kuru mēs paveicām bija... smags, tāpēc mēs esam šeit, nevis aizsūtīti mājās pie ģimenēm, kā nepaklausīgi bērneļi." Negribējās noticēt tam, ka viņi te tiktu turēti tādā gadījumā, ja pārkāpums nebūtu liels.