"Izraidītie", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i869.photobucket.com/albums/ab251/gabrielmoro/celestial.png)
Lomu spēle fantasy pasaulē

Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

[Whitefox]

Atšķīrībā no pārējiem serafiem, Ramiels sēdēja uz gultas, salas vidū. Viņa melnie spārni ar paša domu palīdzību bija izgaisuši. Sarunas apkārt neviesās un kāds tur brīnums. Arī pats Ramiels nejuta vēlmi runāt. Vēl sliktāk par viņu pieķeršanu, Ramiels jutās sadrūmis, ka kaut ko tādu ir iedrošinājies darīt. Lai arī no vienas puses tas bija viņa dabā būt ziņkārīgam. Teorētiski viņš nebija sekojis pārējiem, bet pats devies savas ziņkāres dzīts.
Vienīgā gulta, kas atradās uz saliņas, nebija nekāds mierinājums. Augļiem viņš neskārās klāt un arī neizkustējās ne no vietas.

Skatiens pacēlās tikai tad, kad pirmā ausma parādījās. Ramiels, pārdomu pilns, vērās pretī gaismai. Jauna diena... Kāpēc viņi lika tā viņiem gaidīt? Vai tas bija viens no sodiem, ko viņi visi saņems par pārkāpumu? Vēl nesen, viņš pats bija sasniedzis Pirmo soli, kas viņam bija tikpat svarīgs kā jebkuram citam serafam.
Jaunais serafs piecēlās kājās un viņa melnie spārni parādījās un izpletās, izstiepjoties un atgūstot ierasto formu. Bēgt viņš nemaz necentās. Tas būtu bezjēdzīgi un ļoti muļķīgi no viņa puses. Ramiels skatiens pievērsās valdnieka pilij. Vai par ziņkārību viņus uztvers kā nodevējus? Ramiels cerēja, ka nē. Viņam bija vēl daudz plānu, ko šā brīža notikumi ierobežoja un apstādināja uz nenoteiktu laiku.