Espy Entropy 2.0 Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Pārslēgt uz: Lineārais+

[Andromeda]

Valdīja absolūts klusums. Vienīgais gaismas avots, kas izgaismoja paliela izmēra, taisnstūrveida telpu, nāca no konsoles tās priekšplānā. Uz konsoles metāliski sudrabotās pamatnes, kas luminiscēja gandrīz balta, bija vērojami dīvaini simboli, kas pilnībā saplūda ar pamatnes gludo virsmu.

Bez konsoles, šeit atradās rindas ar kristāliskām, caurspīdīgām kapsulām, kas vertikāli, telpas centrā slējās cita aiz citas, sniedzoties līdz telpas dziļākajam nostūrim. Konsoles gaismā tajās varēja nomanīt tumšas ēnas, kuras ieskāva balta, pienaina migla.

Te, konsole šķiet „atdzīvojās”. Tika uzprojicēta strīpa ar simboliem, kas šķiet varēja būt paziņojums, par kādu tehnisku problēmu vai kļūmi. Bez simboliem parādījās arī shēma, kas norādīja par „miglas” līmeņa kritisku samazināšanos. Tam sekoja, neliels trauksmes signāls un visa telpa pēkšņi tika izgaismota spoži balta. Kapsulas kristāliskās, caurspīdīgās sienas iebīdījās pamatnēs, kas tās stiprināja pie grīdas un griestiem. Baltā migla diezgan ātri izplatījās pa visu telpu. Ēnas sabruka uz grīdas un, kā izrādījās, nebija vis tikai ēnas, bet gan dzīvas, elpojošas radības. Tās, miglai izklīstot, sāka atgūt samaņu, atceroties vien savas pēdējās gaitas, bet ne to, kā šeit nonākušas. Viena kapsula nebija atslēgusies vaļā. Tajā, miglas ieskauts vēl aizvien „gulēja” kāds stāvs.

(Kapsulā vēl joprojām atrodas Radoslavs Konters)

[Hobits]

Krentesija pēkšņi iedomājās tādu domu, kas viņai neienāca prātā ilgu laiku, viņa klusībā domāja pie sevis, lai neviens nedzird - Šausmas es esmu iesprūdusi kaut kādā istabā ar visādiem radījumiem, kas kuru katru brīdi var kļūt izsalkuši un ja nu gaiss izbeidzas ,vai vajag dzert? Viņa šausmīgi sabijās no šādām domām, bet nevienam neizrādot savas bailes.
Viņa lēnām sāka skatīties uz citiem radījumiem, kas varbūt būtu garšīgāki, ja nu gadījumā nepietiek ēdamā un visiem sāk gribēties ēst. Kaut gan pašai viņai šī doma nepatika, bet kaut kā jau ir jāizdzīvo.
Ķirzaka izskatījās visbriesmīgākā. To man liekas būs jāēd pēdējo, ja vispār būs jāēd citi. Un kāpēc es vispār domāju par tik šausmīgām domām? Viņa kļuva vel nemierīgāka. Labi, vajag tikai nomierināties, gan jau visi tiksim sveikā cauri un nebūs nevienu jāapēd. Šausmas, no šitādas domāšanas gribas patiešām kaut ko apēst, ai, labi, centīšos nomierināties, ja izdosies.
Viņa sāka skatīties apkārt telpai vai kaut ko labu vismaz var izdarīt, kādam palīdzēt.

Šo rakstu rediģēja Hobits: 23.09.2012 14:17