Heses "Demians", Vai tiešām murgs? Opcijas

[Martins]

Atkal jau sekojot še pat dotiem ieteikumiem izlasīju Heses "Demianu" un jāsaka, ka nebiju pārāk pārsteigts par iegūto efektu. Pirms kāda laika biju lasījis "Sidhartu", kas mani pārāk neaizrāva. Arī šoreiz līdz grāmatas beigām tiku ja ne ar grūtībām, tad ar zināmu piespiešanos gan. Kā tad tā?

Vienā vārdā sakot - grāmatā paustās sajūtas un pārdzīvojumi ir visai murgaini, duļķaini vai kā lai to vēl nosauc. Ja aprakstītais nav vienkārši fantāzijas lidojums, bet ir kāda reāla cilvēka ceļš pie "sevis paša", tad tas ir bijis viens ārkārtīgi dīvains cilvēks. Kāds, kurš ir gatavs atteikties no veselā saprāta par labu visai apšaubāmiem intuīcijas, gandrīz vai maģijas iezīmētiem ceļa rādītājiem. Visi šie autora pārspriedumi par paša izredzētību vien ir ko vērti! Varu gan teikt, ka dažas no "Demianā" tekstā atrodamajām domām man šķita ļoti interesantas, tomēr manas izlasītā teksta interpretācijas noteikti atšķiras no autora turpat izteiktajām nenosakāmas izcelsmes misticisma apkūpinātajām idejām.

Mans spriedums par "Demianu" (un vēlreiz par Hesi vispār) - skaisti uzrakstīts, bet grūti uztverams cilvēkam, kas ir pieradis spriest racionāli un nepaļauties uz "kosmisku atklāsmju" ceļā gūtām "zināšanām". Varētu likt apmēram tai pat grāmatu kategorijā, kur Kastanedu t.i. lasi, brīnies un priecājies, bet, ja tev dārgs tavs veselais saprāts, sargies pārāk ticēt.

[Martins]

Vispirms. Reiki, luudzu nedusmojies, ka kritizeeju tevis tik iecieniitu graamatu. Bet es tiessaam taa domaaju, kaa rakstu.

Protams, ka man patiik fantazeet par visu ko. Arii par to, kaa buut nevareetu. Kaa gan citaadi? Tak fantaaziju un realitaati jaaprot nosskkirt! Iespeejams, ka "Demians" autorapraat (bet kas vinnu zina!) nav rakstiits kaa graamata par reaalas personas reaalaam atklaasmeem, kuras vareetu piedziivot un peec kuraam vareetu vadiities arii kaads cits, bet gan kaa alegorija vai fantaazija par teoreetiski iespeejamu gariigo mekleejumu cellu, par dveeseles paarveertiibaam, kuras patiesiibaa ir tikai autora fantaazijas auglis. Bet man liekaas, ka taa nav. Ka (vismaz dazzbriid) lasiitaajs tiek aicinaats ticeet, ka staasts ir iists. Ka aprakstiitaas, manupraat, visai murgainaas idejas par jauno pasauli un gariigo mekleetaaju sabiedriibu un atmodu no "reaalaas" pasaules ir iistas. Taada ir mana pretenzija pret autoru - iistas realitaates samudzzinaassana un padariissana par "maggisko realitaati". Hese nav nekaads Borhes, kuram viss ir viena vieniiga praatu uz aarpusi izgriezzossa fantaazija, kuraa gribaas uzkaveeties un kuru lasot paarnnem tiessaam diivainas sajuutas, bet kuras "realitaatei" ticeet nevien netiek aicinaats. "Demianaa" Hese (atkal jau manupraat) raada it kaa reaalu ainu. It kaa iistu Eiropu pirms pirmaa pasaules kara. It kaa iistus cilveekus un iistus paardziivojumus. Es tiessaam nezinu, kaapeec citu autoru darbi, piemeeram, arii it kaa iistajaa pasaulee notiekossais, bet visnotall maggiskais Bulgakova "Meistars un Margarita" man neizsauc saadu pretenziju, bet taa nu tas ir.

Veel piebilde. Teikssu, ka pazzistu kaadu, kurss nopietni tic taam Heses rakstiitajaam bleennam. Domaa, ka taa arii ir. Ka realitaate ir kaut kas no kaa vajag pamosties, ka jaanostata sevi aarpus "reaalaa" apmeeram kaa filmaa "Matriks". Un ka tad nu tik saaksies praata briiviiba un dveeseles uzplaukums. Bet manupraat ssaadi uzskati robezzojas ar aarptaatu un taa ir driizaak beegssana no pasaules (ko manupraat dara Heses varonni) nekaa centieni izprast un piedaliites apkaart notiekossajaa. Protams, Hese jau nav vainiigs, ja kaads izlasot vinna graamatu no sirds notic, ka lietas ir iespeejams mainiit tikai lietojot "domu speeku" vai, ka blenzzot otram aciis, ir iespeejams vinnu "pakllaut". Lasiitaajs pats atbild par savu reakciju uz izlasiito. Tomeer autors var provoceet saadu reakciju, bet var arii neprovoceet.