Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Mattiass]

Jā, vēlviens offtopics! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Šito daļu, ja vēlies turpināt šo diskusiju, vari varbūt pārnest uz attiecīgo tēmu?

Neesmu NK mods, nevaru pārnest.

Skaidrs - tātad tu apgalvo, ka "labs/ļauns" skala ir relatīva - tātad atkarīga no pašiem cilvēkiem (taču nepiemīt citām dzīvām būtnēm, piemēram, "ļauns suns"). (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Ļauns suns - tas ir tāds suns, kas uzbrūk un kož bez iemesla. Vai jebkurš plēsējs, kurš nogalina vairāk, nekā apēd, vai nogalina bez iemesla.

Buļļa dzīvības blakusprodukts, IMAO. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
Nogalināšana bez iemesla var būt konkurentu likvidēšana (lai tamējie neizmedī šī īpatņa teritorijas dzīvo paiku, kura domāta viņa pēcnācējiem), drošībai (ja jūtas plēsēja — kaimiņa apdraudēts), vai jebkāda cita iemesla dēļ (cilvēkiem ir asa sižeta datorspēles, ekstrēmi sporta veidi un sporta zāles, lai izklaidēties un uzturēt sevi formā — taču plēsējam, tai mazticamā gadījumā, ja pēc medībām paliek pāri lieka enerģija, ko var atļauties patērēt, ir krietni ierobežotāka izvēle). Visbeidzot, ja īpatnis ir neticami inteliģents (kas arī ir mazticami), tas var slaktēt zālēdājus vienkārši tāpēc, ka tamējie ir nemērā savairojušies (mūsu izpratnē tāpēc, ka šie zālēdāji izrīs visu saļbarību un tad to skaits atkal pamatīgi samazināsies, kas nozīmēs grūtus laikus arī gaļēdājam, kurš šādi var mēģināt menedžēt zālēdāju populāciju — vienīgi, viņš, visdrīzāk, nevis aizietu līdz tam, prātodams, kā mēs, bet gan viņam pačukstētu instinkti: Kaitina, savairojās, un kļuva pavisam nekaunīgi — uzdrīkstas te ganīties, kamēr es ēdu!)
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)
Tas, protams, ir piemērs drīzāk jautrībai, bet mēs neesam līdz galam pat izpētījuši cilvēka smadzeņu darbību, lai zināt, kādas citas sugas īpatņa darbības patiesībā ir adekvātas, un kādas — nē.

Kāds ir ļauns tad, ja viņš vēl citiem visu to sliktāko (vai arī viņam ir vienalga, bet viņš dara citiem pāri), un pārākā gadījumā — izjūt baudu no tā, ka citi cieš. Arī tad, ja dara citiem pāri vienkārši tāpēc, ka "es to varu".

Suns nav ļauns (teikt, ka suns ir ļauns, ir tas pats, kas teikt, ka ārā slikts laiks — mums, varbūt, lietus arī nepatīk, taču augiem to vajag, tā nu dabas parādība ir slikta tikai mūsu subjektīvā skatījumā). Suns var būt agresīvs. Vai slims ar trakumsērgu. Vai nepieradis pie cilvēkiem un uztver viņus kā draudus sev (un daba viņu ir apveltījusi ar rīkiem, ar kuriem sevi aizstāvēt). Sunim (un citiem dzīvniekiem un plēsējiem) pa lielam ir pilnīgi vienalga, kā mēs jūtamies, pat, ja viņi mūs pie tam ēd (ja nu varbūt izņemot kaķus, kuriem patīk spēlēties ar upuriem, taču tas ir nevis ļaunuma, bet visai letāla rotaļīguma dēļ). Dzīvnieki nedomā tādās abstraktās kategorijās, kā mēs, līdz ar to viņiem nav morāles izjūtas, līdz ar ko viņi pamatā nav ļauni vai labi (bet gan neitrāli). Lai kāds būtu labs vai ļauns, vajag saprātīgu intelektu (līdzīgu, kā cilvēkiem).

Protams, šī definīcija pilnīgi noteikti ir tikai un vienīgi mana subjektīvā definīcija (turklāt tu šobrīd aktīvi pretojies tai piekrist (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ). Vienkārši interesēja, kādi būs argumenti, kas šo definīciju apgāž.

Jā, pretojos. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Bet es nepretojos tam, ka tev ir sava subjektīvā definīcija, vienīgi aizrādu, ka tā ir tikai tava, kamēr mēs visi neesam tai piekrituši.
Man ir pašam savs priekšstats, un neesmu vēl šeit izlasījis neko tādu, kas liktu man to mainīt.

Īsāk sakot, ļaunumu var klasificēt kā pure evil, vai kā tādu, kas sanācis kļūdas/nesapratnes rezultātā, vairāk mazāk kā nevēlams (vai neizbēgams) blakusprodukts teorētiski labam mērķim.

Ļauni līdzekļi parasti nesasniedz labus mērķus (jo tie, kuriem māca, kā dzīvot labi, redz, ka skolotāji nerāda priekšzīmi, kas rada visai loģisku jautājumu — kāpēc viņam drīkst, bet man, redz, ne?).

Ja kaut kas ir noticis kļūdas / neizpratnes rezultātā (nodomi nav bijuši nodarīt ļaunu), tad tur drīzāk ir runa par nevērību, nevis ļaunumu.

Principā, labi ir tad, ja ir nolūks panākt, lai citiem ir labi, un slikti — lai citiem ir slikti. Atrodoties kaut kur pa vidu, pārsvarā pirmie šķitīs tuvāki, jo mums labāk patīk vide, kurā pret mums izturas labi, nevis slikti. Šis būtu mans subjektīvais skaidrojums.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)