Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Miervaldis Gotiņ...]

tātad tu apgalvo, ka "labs/ļauns" skala ir relatīva - tātad atkarīga no pašiem cilvēkiem (taču nepiemīt citām dzīvām būtnēm, piemēram, "ļauns suns")

Ļauns suns - tas ir tāds suns, kas uzbrūk un kož bez iemesla. Vai jebkurš plēsējs, kurš nogalina vairāk, nekā apēd, vai nogalina bez iemesla.

Tā ka pilnīgi relatīva šī skala tomēr nav.

Vai vēl variants. Vēsturē ir gadījumi, kad ļaundarības ir veiktas visnotaļ cēlu ideju vārdā (aka inkvizīcija, komunisms, nacisms - principā jau visi šie bija mēģinājumi padarīt pasauli labāku saskaņā ar tiem vai citiem priekšstatiem; tas, ka šie priekšstati bija neadekvāti, ir cits jautājums), bet ir arī gadījumi, kad ļaundarības vienkārši ir deluzionālas - pamatā slepkavu-psihopātu gadījums, kad cilvēki vienkārši sāk slaktēt tos, kas gadās pa rokai. Daži tipiskākie piemēri:
http://en.wikipedia.org/wiki/Charles_Whitman
http://en.wikipedia.org/wiki/Richard_Chase

Īsāk sakot, ļaunumu var klasificēt kā pure evil, vai kā tādu, kas sanācis kļūdas/nesapratnes rezultātā, vairāk mazāk kā nevēlams (vai neizbēgams) blakusprodukts teorētiski labam mērķim.