Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Mattiass]

Šī definīcija, protams, ir pilnīgi pareiza. Un tomēr "ļoti entropisks" (pats tā teici! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) ) nozīmē "ļoti liela entropija" jebšu "ļoti daudz neizmantojamas enerģijas", tā kā tas nav ne mazākā mērā pretrunā ar manis iepriekš minēto absolūto entorpijas definīcju, kas izriet no Bolcmaņa likuma, kas ir pilnīgi absolūts likums. (Un tas arī nedrīkst būt pretrunā, jo citādi visfundamentālākā no fizikas nozarēm izrādītos nepareiza.)

Bolcmaņa likums attiecas tikai un vienīgi uz gāzēm. Tajā rakstā tas arī ir pieminēts, starp citu. Nekā absolūta (kas būtu sasniedzams) nav.

Starp citu, negribu neko sliktu teikt par fizikas nozari, bet arī mūsdienās teorijas tiek pārskatītas, labotas, un aizvietotas ar jaunām, jaunu atklājumu gaismā. Un nereti inovatīvajiem zinātniekiem ir grūti to panākt tieši tāpēc, ka citi apgalvo, ka tā nedrīkst. Bet tā tas bijis vienmēr.

Lai kā arī nebūtu, to pašu Bolcmaņa likumu es nekādā gadījumā neapstrīdu (un kas es esmu, lai to darītu), kamēr to lieto tam, kam tas paredzēts, nevis pievelk aiz ausīm tur, kur nevajag.

O, te mums briest vēl viens filozofisks jautājums - ja es uz dzīvi skatos 90% gadījumos, saprotot tos ar dabas (aka fizikas/matemātikas) likumiem, vai tad tā nav mana dzīves uztvere? Starp citu, mana filozofiskās izpratnes puse acīmredzot nav diez ko spēcīga, tāpēc būtu interesanti uzzināt, kas tieši ir filozofiskais haoss un kas ir (filozofiskā?) cilvēka dzīves uztvere.

Godīgi sakot, neesmu arī filozofs, tā kā viss šeit manis rakstītais ir uztverams kā IMAO (in my arrogant opinion).

Ja tu skaties uz dzīvi caur eksakto zinātņu prizmu, protams, tā ir tava dzīves uztvere. Es nemēģināju tevi pārliecināt, ka tāda tā nav; es apgalvoju, ka katram tā ir citādāka — tavējā var būt tāda, kādam citam tā var būt atkal savādāka. Un filozofija manā izpratnē vismaz pusē gadījumu ir plānā galdiņa urbšana (kaut arī ne vienmēr, protams). Kas, protams, ir mana izpratne, un kāds cits var brīvi paziņot, ka esmu dunduks, kurš nekā dzīvē nesaprot.
(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Rakstīdams par filozofisko nozīmi, es ar to biju domājis vidējistatistisko veselo saprātu — kārtība ir tad, kad viss ir sakārtots (visbiežāk pēc kaut kādām pazīmēm), nekārtība — attiecīgi tad, kad viss ir samētāts juku jukām.

Un tieši šeit sākas problēma, jo, lai nejauši Visuma aukstajās dzīlēs rastos tik sakārtota struktūra kā olbaltumviela, ir vajadzīgs ļoti specifisks molekulu izkārtojums. Cilvēki, kas ir rēķinājuši statistiskās varbūtības, saka, ka varbūtība, cik ilgā laikā varētu pēc mūsdienās zināmajiem kvantu fizikas likumiem uzkombinēties tāda normāla olbaltumvielas molekula (piemēram, DNS), tas laiks visticamāk ir daudz ilgāks par mūsu šā brīža Visuma dzīves ilgumu. //Piemēram.// Tā kā patiesībā par to, kā tieši veidojas organiskās molekulas ir zināms visai maz.

Vai šis gadījumā jau neattiecas uz pavedienu par dzīvības rašanos? (Noslēpumu kambarī kkaut kur tādam vajadzēja būt.)

Statistiskajai aprēķināšanai šādā stadijā (tajā jomā, kuru minēji) var būt tikai aplēses nozīme, jo mums joprojām ir par maz precīzu datu, lai varētu uz to pamata izsecināt kaut ko daudzmaz konkrētu. Kas atstāj daudz vietas spekulatīvām teorijām.

Olbaltumvielas var būt sintezējušas kādas inteliģentas ārpuszemes formas. Vai, to rašanās kā blakusprodukts var būt nepieciešama kādam citam procesam, kurš norisinās kaut kur Visumā mums nezināmu (bet pilnīgi dabisku un neizbēgamu) iemeslu dēļ. Visbeidzot, Visuma izmērs joprojām nav skaidri zināms (un ar mūsu tempiem un iespējams arī nekļūs pārskatāmā nākotnē, ja vispār jebkad), un to mēs visticamāk uzzinātu tai brīdī, kad vismaz teorētiski, ar formulām, iegūtu iespēju uz to paraudzīties it kā no malas (līdzīgi, kā savulaik rēķināja Zemeslodes laukumu). Un, ja tā, tad iespējamība, ka radīsies olbaltumvielas un dzīvības formas uz tām bāzētas, jā, pat apveltītas ar saprātu, var būt ļoti reāla. Galu galā, šis ir viens Visuma nostūris, tāda aizрirde, kuras iemītniekiem nav skaidrs, kas ir citur — un tā ir 100% ticama iespēja, ka, ja izveidojas radījums ar mūsu zināšanām un mums līdzīgu domāšanu, tad kādā savā attīstības posmā viņš ļoti brīnīsies, kā tas sanācis. Galu galā, mēs visi zinam, ka, piemēram, laimēs viena loterijas biļete no desmit tūkstošiem, un tomēr, ja laimē viena — mūsējā — mēs nezin kādēļ esam ārkārtīgi pārsteigti, kaut arī kopainā nekas īpašs jau nav noticis. Visumā ir tāpat — tikai daudz lielākā mērogā. Par dzīves jēgu un iemesliem, kāpēc mēs esam šeit, vispār ļoti daudz diskutē (līdzīgi, kā par pārējo, kas minēts šajā rindkopā — ar nepietiekamiem pierādījumiam, kad tādi vispār ir, vienā vai otrā virzienā), un, godīgi sakot, no tādām diskusijām, manuprāt, arī nav pārāk daudz jēgas.

Un šeit atkal esam pietuvojušies šīs diskusijas galvenajam mērķim - ja "dabas likumi nav ne labi, ne ļauni" - kas tad dabā ir "labais" un kas "ļaunais"?

Un ja nu dabā nav ne labā, ne ļaunā, un šie koncepti ir pilnībā cilvēku izdomāti viņu pašu nožēlojamās psihes un pārattīstītā saprāta kontrolēšanai (lai nu kuram bija šī spīdošā ideja)? Cilvēks ir bara, kopienas dzīvnieks. Bez kaut vai vispārīga koncepta, kā vajag un kā ir nepieļaujami izturēties pret citiem kopienas indivīdiem kopiena ir nolemta. Taču būtu uzpūtības paraugs uzskatīt, ka dabu kaut kā obligāti jāietekmē cilvēku konceptiem, domu formām un likumiem. Tie ir vajadzīgi mums ar mūsu civilizāciju, nevis dabai, kura bez klintī iecirstām vadlīnijām eksistēja nez cik ilgi, un eksistēs — tā vai citādi — arī pēc mums.

Galu galā, labs un ļauns ir veidojumi, kas izriet no morāles. Un morāles izjūta piemīt tikai un vienīgi cilvēkiem. Dažreiz — smagi pārspīlēti.

Piemēram par bandītu pilnīgi piekrītu! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Tieši tāpēc iepriekš ieteicu apskatīt skalu "labs/ļauns" kopā ar skalu "pareizi/nepareizi", kas piedevām ir ļoti subjektīva skala.

Ne vairāk, kā labā un ļaunā skala. Tikai, ja priekšstats par to, ka kaut kas ir labs vai ļauns, izriet no morāles, tad priekšstats pareizi vai nepareizi izriet lielā mērā no gaumes.

Tāpēc jebkura entropiju vairojoša cilvēka rīcība, pēc manas piedāvātās definīcijas ir novērtējama kā ļauna. Tātad nevēlama.

Pēc tavas subjektīvās definīcijas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

Minēšu piemēru. Jebkura entropiju vairojoša cilvēka rīcība tai skaitā būtu arī, pēc populāra uzskata, jebkura slepkavība. Mazliet iepriekš pavedienā tika apspriests, kuros gadījumos cilvēkam nevajadzētu dzīvot. Tātad, ja šo cilvēku atšaut, eitanazēt, vai pat ļaut dabiski atmirt, tu to uzskatīsi par ļaunu rīcību. Kas krasi kontrastē ar vairāku citu, kuri šeit izteikušies, uzskatiem.

Tā arī nav laba rīcība. Tā ir neitrāla. Jo šeit mēs vienkārši ļaujam piepildīties dabas likumam par izdzīvošanu.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 29.05.2012 14:01