Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Mattiass]

To sviestu sauc par entropijas jēdzienu jeb "nesakārtotības mēru". (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) Jā, arī man pagāja pāris gadi, kamēr šito sapratu, kā tas darbojas.

Nē, tā to sviestu nesauc. Ar konkrēti entropiju parasti apzīmē enerģijas izkliedētību (viens no nesenākajiem formulējumiem), jebšu enerģiju, kuru nevar izmantot darba veikšanai. No šāda viedokļa, protams, tukšs, auksts, vienmērīgs Visums ir ļoti entropisks. Tāpat, kā tuksnesis.

Tomēr nevar visos gadījumos fizikālu entropijas jēdzienu (jebšu fizikālu haosu) pielīdzināt filozofiskam haosam.

Un no tīri zinātniskā viedokļa, ja tevi interesēja, kāpēc planētas dabai vēl nav vakars uz ezera — a bet būs. Pēc laika, kas daudzkārt pārsniedz cilvēka dzīvību, bet būs. Tepat uz Zemes. Tuksneši bez ūdens. Marsam līdzīga ainava. Līdz tam laikam cilvēki vai nu no šejienes notīsies (manuprāt, ticamākais), vai arī būs nolikuši karoti — labi, ka līdz kam tādam nenodzīvošu.

Pagaidām gan dabas procesi pamanās tīri labi uzturēt dzīvību. Vienkārši bardaks, ko tu ap sevi radi (tie paši atejmateriāli, kaut vai) ir paradīze citām būtnēm, kuras pabeidz tevis iesākto. Un tad… nu jā, izaug augi, kuri vispār savādā kārtā pamanās darboties pretī mums, pārējiem. Atbrīvo skābekli, ko elpot. Savieto augsnē atrodamās vielas sarežģītās struktūrās. Un tā tālāk.

Kārtība un nesakārtotība nevar būt subjektīva, jo entropija ir absolūts jēdziens, ko teorētiski var precīzi aprēķināt. Taču, kaut arī šajā gadījumā man gribētos pastrīdēties, tā tam droši vien būtu jābūt...

Kārtējo reizi tu jauc fizikālu ar filizofisku jēdzienu. Siltumapmaiņai nav nekāda plašāka sakara ar cilvēka dzīves uztveri — un pavediens ir par to.

Un fizikas likumi ne mazākā mērā nenosaka, ka ir jāpastāv tādām lietām kā ķīmiskajām saitēm, molekulām, vielu struktūrām, āboliem utt.

Par āboliem — protams. Tam mums ir botānika. Bet tas arī ir viss, pārējam mierīgi var nepiekrist.

Fizika pēta tai skaitā arī elementārdaļiņas, no kurām Visums sastāv. Tai skaitā atoma kodola daļiņas (tagad gan jau ir tikuši līdz kvarkiem, bet tas lai paliek). Un šie paši likumi arī labi parāda, ko no šīm daļiņām var sagaidīt. Teiksim, daļiņu pievilkšanās un atgrūšanās spēki tieši ietekmē visu pārējo struktūru pastāvēšanu — un pārstātu tās pastāvēt tikai pie zināmiem speciālgadījumiem, kuri ir iespējami tikai teorētiski (teiksim, pilnīgu absolūto nulli vēl neviens nav sasniedzis, ir tikai pietuvojušies).

Un - O jā, tieši tāpēc es brīnos, ka mēs patiešām esam spējuši atrast tik īpašus apstākļus, ka spējam eksistēt tādā veidā, ka apkārtējā vidē radām tik mazu bardaku, ka vēl neesam pašiznīcinājušies. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Tātad droši vien tāpēc mums ir tik svarīgi, lai lielākā daļa sabiedrības būtu "labi" tendēti cilvēki.

Nav jau ko brīnīties — mēs nerastos sistēmā, kuru dabiski spējam iznīcināt (vai arī — ja rastos, tā iznīktu tik ātri, ka mēs to pat nesaprastu). Tagad gan, mūsdienās, cilvēku iespējas strauji pieaug, un tas dažreiz nebūt nav tik labi. Un pie tā ir vainīgs nevis tas, cik labi mēs esam (jo uzvesties kā degunradzim trauku veikalā un nejauši kaut ko sajāt pie iespējas var arī ar labākajiem nodomiem), bet tas, ka mūsu saprātīgums dod mums šādas tehnoloģiskas iespējas (kas vismaz uz doto brīdi ir apmēram tā, kā izsniegt maziem bērniem spēlei pagalmā īstus automātus). Pārāk gudri, lai dzīvot ar dabu, pārāk stulbi, lai izdomāt kaut ko labāk darbojošos. Mēs nespējam radīt paši sev labus likumus (tāpēc, piemēram, joprojām nepastāv ideāla politiskā iekārta, vismaz praksē), kur nu vēl visai pārējai planētai.

Un tam nav ne mazākā sakara, vai tas otrs cilvēks ir labs, vai nav. Dabas likumi nav ne labi, ne ļauni, tie var būt nežēlīgi un bargi, bet neitrāli. Bandīts var nozagt tev maisu naudas, bet, ja viņš to ieguldīs un pavairos visai sabiedrībai par labu, tad viņš ir noderīgs, lai par cik ļaunu tev subjektīvi viņš neliktos.

Un cilvēkiem riebjas tie, kas no viņiem atšķiras, vēl jo vairāk, viņi parast uzskata, ka viņiem ir tiesības mācīt citiem, kā dzīvot, saskaņā ar pašu pārliecību, jo kā, viņu domāšana taču ir vienīgā pareizā un tu esi labs, ja tai atbilsti. Subjektīva lieta, turklāt tavu izslavēto entropiju vairojoša. Jo, kad visi būs pilnīgi vienādi un atbildīs vienai normālā mērauklai, iestāsies stagnācija un nenotiks ideju apmaiņa — jo ko gan jaunu tu vari pastāstīt kādam, kurš ir tikpat neizteiksmīgs mūlis, kā tu pats؟