Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Mattiass]

No šāda rakursa visticamāk tā ir taisnība, un tomēr es gribētu izteikt pieņēmumu, ka sabiedrībā ar daudziem indivīdiem dīvaiņiem pastāv iespēja apvienoties kaut kādās grupās, kas savā ziņā pastāv īpaši nemijiedarbojoties ar pārējo baru — pelēko, tumsonīgo, stulbo un nežēlīgo, šādā veidā nodrošinot savu īpatnējo eksistenci.

Cilvēku grupai sasniedzot noteiktu izmēru / iekļaujoties lielākā cilvēku grupā, visi šie lieliskie dīvaiņi neizbēgami veidos pelēko varzu, jo cilvēks ir bara dzīvnieks. Visas indivīda atšķirīgās iezīmes (dīvainības) paliks ārpus šīs varzas un izlīdīs tad, kad indivīds nodalīsies no pārējiem. Tādēļ lielos dīvaiņu saietos tāpat ir iespējamas, piemēram, masu panikas, cilvēku sabradāšanas un tamlīdzīgas izpausmes, kuras mierīgi varētu salīdzināt ar satrakojušās bizonu bara varoņdarbiem.

Un vispār, nonācām. Pavedienā par filozofisku tematu sāk apspriest eksaktās zinātnes.

Es labprāt vēlētos precizēt - "Nepiekrītu" attiecas uz izteikumu, ka "Tas [evolūcijas process] īsti nesaskan ar termodinamisko patvaļīgo procesu virzības principu(..)" vai arī uz hipotēzi, ka "labs" nozīmē samazināt entropiju?

Man šķiet, te tiek smagi jaukts labais vs. ļaunais ar kārtību vs. haosu. Laba var arī būt daudzveidība, kuru nodrošina haoss (pretējā gadījumā mums nevajadzētu, piemēram, zoodārzā tik daudz dažādu dzīvnieku sugu — pietiktu ar tās pašas sugas pārstāvjiem daudz un dažādos aplokos). Un es skaļi ņirgšu, ja man mēģinās iestāstīt, ka sakārtotība vienmēr ir laba. (Vēl viens piemērs no subjektīvi cilvēciska skatījuma: tuksnesis ir sakārtots, jo tam ir samērā vienmērīga uzbūve — smiltis vai klintis, un nekā lieka, radikālākos gadījumos arī ne pelējums ar nosaukumu dzīvība visādu kaktusu veidolā. Par labu to īsti nenosaukt — vismaz no mums pierastu dzīvu būtņu skatījuma. Dzīvā daba ir daudz haotiskāka, bet tajā ir iespējams izdzīvot, tāpēc no mūsu viedokļa tā ir laba. Jau minēju, ka, kas īsti ir labais ir subjektīva lieta, vai ne?)

Un tās izirst tikai pēc noteikta laika, kad pienāk noteiktā indivīda nāves diena un viņš atkal kļūst par molekulu čupiņu, tomēr kā liecina cilvēku populācijas izmaiņa gadu gaitā, tad mēs tikai un vienīgi vairojamies.

O, nu, c'mon. Molekulu čupa tu esi arī ikdienā, tikai dīvaini kustīga. Ikdienā tu arī piemēslo savu apkārtni, piepildot miskasti un dir­šot. Kas attiecas uz bērna laišanu pasaulē, tad tam nepieciešams, lai tā mātīte, kura būs mazuļu rūpnīca, pieēstos tā, lai pietiktu arī veidojumam viņā (vielas, BTW, viņa arī izvada par diviem). Sanāk — lai sakārtotu izslavētās molekulas tā, lai rastos sīkaļa, jāpaārdās pa apkārtni, radot neizbēgam bardaku (ēdamlopa ķeskas, nagi, ragi, neēdami stublāji no zālēdāju piedevām). Piemērs, protams, maksimāli vienkāršots.

Tādā gadījumā, lai izpildītos nosacījums, ka "visas sakārtotās entitātes savas eksistences laikā rada daudz lielāku bardaku sev apkārt" mums šobrīd jau visticamāk bija jāpiedzīvo planētas pašiznīcināšanās. Ne tā?

Ne tā. Bardaks nenozīmē iznīcību, kā jau augstāk nodemonstrēju. Dabā pastāv zināmi cikli, pateicoties kuriem tā pamanās par sevi parūpēties krietni labāk, nekā katra atsevišķi ņemta dzīva būtne.