Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Miervaldis Gotiņ...]

Un atkal jau — ja nabadzīgajām valstīm nesūtīt palīdzību (bez kā viņi gadsimtiem iztika) un vispār šos likt mierā, viņi gan jau paši tiktu galā — vai arī izmirtu. Kas to pašu pārapdzīvotības problēmu likvidētu, ja vien, protams, imigrantus no turienes arī nekur neņemtu pretī.

Citādāk viņiem tur tagad ir baigā nabadzība, bet viņi atrod resursus karot savā starpā, un eksportēt uz citām valstīm liekos iedzīvotājus ar visām slimībām.

Nebūs gluži tiesa - lielākie `cilvēku ražotāji` ir Ķīna un Indija, bet viņi (kā valstis) nav ne izteikti nabadzīgas, ne izteikti karojošas. Un šīs valstis jau nu pilnīgi noteikti iztiek bez palīdzības. Savukārt reāli nabadzīgās valstiņas un teritorijas (Āfrika, pārējās mazcivilizētās Āzijas valstis) attiecībā uz iedzīvotāju pieaugumu gluži tādu pieaugumu, ka abas nosauktās, tomēr nedod (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Trankvilizatori, ar kuriem gan viegli pārdozēt. Bet patiesībā mums jau ir ģīboņa šautenes. Tikai pareizāk būtu dēvēt par šokbisēm.

Jā, tikai cik tad viņām ir efektīvais pielietošanas attālums? Pārdesmit metri labākajā gadījumā? Un precizitāte?

Visnepareizākais ir tas, ka ļauj dzīvot (un, ak šausmas, radīt pēcnācējus) tiem, kuru pastāvēšanai ik mēnesi vajadzīgas tūkstošiem vērtas zāles.

Nu - te gan nav teikts, ka šo zāļu lietotājs obligāti radīs tikpat slimu pēcnācēju, kaut gan no dabiskās atlases viedokļa Tev, protams, ir taisnība.

Vispareizākais, IMAO, mūsdienu apstākļos uzstādījums būtu šāds: ja bērna nākšanai pasaulē tā sagadījies, ka vajag iejaukšanos, tad morāli pareizi ir to veikt tādā gadījumā, ja tas bērne pēc tam patstāvīgi (bez meduzraudzības) spēs izdzīvot un radīt pēcnācējus. Ja nespēs, tad viņš nav piemērots izdzīvošanai, un tādā gadījumā visprātīgākais būtu vienkārši palīdzēt bērna mātei. Nevis bērnam.

Bet redz tīri praktiski bieži vien līdz pat brīdim, kamēr bērns nav izdabūts ārā, nevar pilnīgi droši pateikt, būs dzīvotājs vai ne. Un gadās visādi - ij visādi citādi veselīgs un dzīvošanai piemērots bērnelis drusku neveiksmīgās dzemdībās var sarīties augļūdeņus un tiešām izdzīvot šo negadījumu tikai ar iejaukšanās palīdzību, ij otrādāk - bērnelis var piedzimt viegli un šķietami vesels, bet kāda smaga kaite (kam vajadzīgas tās tūkstošiem vērtās zāles katru mēnesi) var parādīties jau labu laiku pēc dzimšanas, kad vecāki jau pie sava pēcnācēja ir paguvuši pierast un iemīlēt viņu kā ģimenes locekli... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Delta]

Nebūs gluži tiesa - lielākie `cilvēku ražotāji` ir Ķīna un Indija, bet viņi (kā valstis) nav ne izteikti nabadzīgas, ne izteikti karojošas. Un šīs valstis jau nu pilnīgi noteikti iztiek bez palīdzības. Savukārt reāli nabadzīgās valstiņas un teritorijas (Āfrika, pārējās mazcivilizētās Āzijas valstis) attiecībā uz iedzīvotāju pieaugumu gluži tādu pieaugumu, ka abas nosauktās, tomēr nedod (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Pēc wiki datiem Ķīna iedzīvotāju skaitu dubultoja laika posmā, kurā Āfrika to četrkāršoja. Kā arī Ķīna, atšķirībā no Āfrikas pasaulei sniedz stipri vairāk kā savus jēlos resursus un slimības (kuri gan ir iemesls, kāpēc pārējā pasaule sūta Āfrikai "ekonomisko palīdzību", respektīvi, baro sivēnu, lai tas nesāk domāt, ka pats varētu kaut ko darīt). Ar Indiju situācija mazliet sliktāka, taču noteikti labāka kā Āfrikā.

Nu - te gan nav teikts, ka šo zāļu lietotājs obligāti radīs tikpat slimu pēcnācēju, kaut gan no dabiskās atlases viedokļa Tev, protams, ir taisnība.

Bet redz tīri praktiski bieži vien līdz pat brīdim, kamēr bērns nav izdabūts ārā, nevar pilnīgi droši pateikt, būs dzīvotājs vai ne. Un gadās visādi - ij visādi citādi veselīgs un dzīvošanai piemērots bērnelis drusku neveiksmīgās dzemdībās var sarīties augļūdeņus un tiešām izdzīvot šo negadījumu tikai ar iejaukšanās palīdzību, ij otrādāk - bērnelis var piedzimt viegli un šķietami vesels, bet kāda smaga kaite (kam vajadzīgas tās tūkstošiem vērtās zāles katru mēnesi) var parādīties jau labu laiku pēc dzimšanas, kad vecāki jau pie sava pēcnācēja ir paguvuši pierast un iemīlēt viņu kā ģimenes locekli... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Dārgākās zāles parasti ir ģenētiskajām slimībām, un liela daļa dārzeņu, kuru uzturēšana maksā desmitiem un simtiem tūkstošu $ gadā neizdzīvo ilgāk par 20-30 gadiem. Kā arī vairoties nespēj, un labi ka tā. Ja vecāki viņu ir iemīlējuši un pieraduši pie dārzeņa kā ģimenes locekļa (15-20 gadus vecs cilvēks, kam jāmaina autiņi katru dienu un guļot jāslauka mute, lai nenoslīktu siekalās), tad vecāki arī lai apmaksā viņa turēšanu pie dzīvības. Varbūt tas izklausās nežēlīgi, bet man šķiet vērtīgāk valsts (manu nodokļu maksātāja) naudu kas izmantota šādiem, izmantot lietderīgiem sabiedrības locekļiem un beidzot legalizēt eitanāziju pārējās valstīs. Lemt nespējīga cilvēka gadījumā, kurš lemt spējīgs arī nekad nekļūs, šādu rīcību nosaka aizbildnis.