Jānis Rainis, "Galvā spainis?" Jeb nav vis? Opcijas

[Sol Invictus]

Pēc dažu Raiņa lugu izlasīšana man radās aizdomas, ka viņa darbu galvenā ideja ir uzupurēšanās - atdot vairāk kā cilvēks var dot, nolaisties zemāk kā cilvēks var nolaisties, lai celtos augstāk... Kā jums šķiet un ko jūs vispār domājat par viņu un viņa darbiem ?

[Mattiass]

Nē, ne tev vienīgajai. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Tas pats Rainis, kad trimdā Aspazija šo apciemoja cietumā (un darīja to regulāri), pacieta šamējā izgājienus un nesa viņam Fausta (ja neko nejaucu) fragmentus tulkot, katru reizi paranoiski cieši uz viņu skatījies un prasījis, vai tikai šamējā viņu nekrāpjot.

Tā kā viņa labajiem varoņiem bieži ir tieši viņa ideālās īpašības tie mēdz būt visai garlaicīgi, vienādi un nūģīgi. Un misijas apziņa ir fanātisms, kas vismaz man nešķiet racionāla rakstura iezīme. Te varētu iebilst, ka runa jau ir par to, ko viņš radījis, taču — kāds autors, tādi darbi.

Kas attiecas uz bezjēdzīgo ļaunumu, tā toreiz vispār bija visai populāra lieta, gluži kā vēl nesen lielākajā daļā bērnu pasaku. Meklēt ļaunīšos cilvēcisko ir relatīvi nesena iezīme, agrāk viņus dēmonizēja, un morāli vienīgā pareizā rīcība bija šo ļaunumu iznīcināt / iebāzt aiz restēm, un ļaut lasītājam simpatizēt ļaunītim vispār ir relatīva inovācija. Vismaz ļaunītim autora izpratnē (nevis vienmēr — mūsdienu cilvēka). Piemērs — Konans Doils, kura Šerlokā Holmsā figurēja tāds dēmons kā Moriartijs, kurā cilvēcisko meklēt būtu ārkārtīgi grūti.