Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Miervaldis Gotiņ...]

1) Mēģināju atrast skalas neitrālo punktu. Loģiski būtu, ja neitrāls cilvēks būtu tāds, kuru nevarētu dēvēt ne par labu, ne ļaunu; tādā gadījumā skalas abos gadījumos ir ekstrēmās īpašības. Tas ir pats par sevi saprotams, ka tīrs ļaunums ir kas ļoti slikts, bet kā ar tīru labumu? Vai pilnīgi un absolūti labs cilvēks ir sabiedrībai uzskatāms par svētību, vai arī tā ir otra ekstrēmā galējība tīrajam ļaunumam, kas ir vienlīdz nevēlama īpašība?

Bet vai tīrs ļaunums un tīrs labums vispār ir principā iespējams? Man ir nelabas aizdomas, ka tie līdzinās fizikālām fikcijām a ļa `ideālā gāze` vai `absolūtais atstarotājs`, vai `absolūti melns ķermenis` (nu ok, pēdējais laikam nav gluži fikcija, bet Tu cerams saprati ideju).

Ja mēs skatāmies uz reālajiem piemēriem, tad 20. gadsimta vēsturē par lielākajiem ļaunumiem tradicionāli tiek uzskatīti Hitlera un Staļina izveidotie totalitārie režīmi. Tomēr, tai pat laikā šajās valstīs notika milzīgs tehnoloģisks progress (salīdziniet, kādas valstis Hitlers un Staļins saņēma, un par kādām viņi tās pārveidoja), tajās pastāvēja lai arī barga, bet tomēr kārtība, tika būvēti ceļi un dzelzceļi, rūpnīcas un fabrikas, pilsētas un citādi infrastruktūras objekti utt.. Īsāk sakot, `absolūtais ļaunums` nemaz nebija tik ļauns un viņam bija arī šādas tādas pozitīvas iezīmes.

Un otrādi - ja mēs skatāmies uz `absolūto labumu`, tad arī tas uz zemes virsmas nekad nav pastāvējis un visdrīzāk arī nepastāvēs. Tomēr, viens no izplatītākajiem `absolūtā labuma` modeļiem ir dažnedažādās reliģijās postulētā `debesu valstība`. Tomēr arī šeit ir savi zemūdens akmeņi, jo tradicionāli `debesu valstībās` tiek paredzēts ielaist tikai dievpaklausīgos pilsoņus. Kas, ņemot vērā to, ka šāda atlase un kritēriji diezgan būtiski ierobežo brīvo izvēli, arī diezgan grūti klasificējas kā īsts `absolūtais labums`...

2) Apskatām cilvēka mūža sākumu - tikko piedzimis indivīds: pēc kā var noteikt, vai šis cilvēks dienās būs labs vai ļauns. Vai zīdainim jau pašam par sevi absolūtā nozīmē var piemist ļaunums vai labums? Vai viņš tās sāk izpaust tāpēc, ka tāda ir viņa daba, vai arī tas rodas no apārtējās vides ietekmes?

Hvz... pieņemu, ka skatoties uz vienu pašu zīdaini, nezinot bekstoriju par to, KAS ir viņa vecāki, visdrīzāk ka NEKO NEVAR PATEIKT par to, kāds būs šis zīdainis, kas izaugs. Tomēr, ja viņa vecāki ir bijuši hroniski noziedznieki, varmākas vai pat maniaki, ļoti iespējams, ka pastāv zināms risks, ka bērns mantos līdzīgas īpašības vai to izpausmes pat tad, ja tiks audzināts ļoti konstruktīvi - mīlošā, rūpīgā un izglītotā ģimenē. Un otrādi - audzinot naida, neuzticības un skaudības pilnā vidē bērnu, kura vecāki būtu bijuši tīrais labuma un mīļuma iemiesojums, mēs tāpat rezultātā visdrīzāk dabūtu audzināšanas, nevis iedzimtības produktu.