Labs/ļauns, Nav tādas lietas kā labums un ļaunums, ir tikai vara... Opcijas

[Hermaine]

Jautājums, kas man pēdējā laikā uzpeld prātā, ir par veco tēmu (tiesa gan, tas jau vairāk parādījās 1. grāmatā, bet, tā kā šī doma vijās cauri visām grāmatām, tad nu ievietoju to šeit) - ko tad īsti nozīmē labs cilvēks un ļauns cilvēks? Kurā brīdī cilvēku var dēvēt par labu cilvēku un kurā brīdī viņu var dēvēt par ļaunu? Un vai šīs vērtības pastāv arī absolūtā nozīmē? Vai arī tā atkal ir tikai kāda relatīvā vērtēšanas skala apmēram tāpat kā "normālisms"?

Tātad jautājuma tēma skaidra - Cilvēka "labestības-ļaunuma" vērtēšanas skala - relatīva vai absolūta?

[Miervaldis Gotiņ...]

Pēdiņās lieku tāpēc, ka faktiski jau arī nesavtīgums vai abpusējs izdevīgums var būt motivēti ar ļaunu nolūku, savukārt cilvēks, kam viss krīt no rokām, kurš izgāž visu pasākumu un vispārīgi rada tikai zaudējumus visiem apkārtējiem, patiesībā var būt gatavā dievgosniņa, kam viss iepriekšminētais sanāk netīšām.

Nē nu attieksme jau arī ir svarīga. Dievgosniņa, kura dēļ tā, ka viņai rokas aug no pakaļas un prātiņa tā mazāk, var savārīt palielas ziepes, tomēr viņa pēc tam sapratīs, ka sanākusi šaize, to pārdzīvos un, cik nu tas būs iespējams, centīsies labot. Kamēr izteikti ļaunais cilvēks par savu nodarījumu nekādus sirdsapziņas pārmetumus nejutīs, bet centīsies to attaisnot.

Pie šī paša - profilakse (t.i. uzraudzība, lai viņi nesastrādā atkārtotas ziepes) attiecībā pret neuzmanīgām dievgosniņām un hroniskiem ļaundariem tomēr būtu atšķirīga - dievgosniņa vien būtu jāpatur acīs un laicīgi viņai jāpasaka `NĒ! Neaiztiec to!!!`, kamēr vaktējot hronisku ļaundari, būtu jārēķinās, ka viņš jebkurā brīdī var uzbrukt, nogalināt savu vaktētāju un aizbēgt. Tā tomēr IR atšķirība.

Tāds grūtāk izprotams un vērtējams variants gan ir `gribējām kā labāk, sanāca kā parasti` gadījums. T.i., kad cilvēks būtībā grib izdarīt labas un pareizas lietas, bet apstākļu sakritības vai nepareizi izvēlētu sākuma aksiomu dēļ sanāk vēl trakāk, nekā pirms viņa iejaukšanās. Kaut gan, šis var arī pārklāties ar tizlās dievgosniņas gadījumu.

[Shadowstalker]

Kamēr izteikti ļaunais cilvēks par savu nodarījumu nekādus sirdsapziņas pārmetumus nejutīs, bet centīsies to attaisnot.

Pārmetumi nav saistīti ar attaisnošanos. Labais var attaisnoties, lai sevi reabilitētu ( iekšējie pārdzīvojumi par notikušo liek justies slikti ), ja nav citu variantu. Sliktais var neattaisnoties, jo pārmetumi viņam ir vienkārši pie kājas.