Hina, [GM, PZP, fantasy] Princeses sargi Opcijas

[Elony]

Vispār man patīk veidot lomu spēļu aprakstus. Ar to pietiek, lai izveidotu jaunu spēli un joka pēc uzceptu pavedienu. Tāpat ir interesanti veidot anketas, man šķiet. Un spēlēt.
Nu, redzēs, kā būs.

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Copyofrenjiro-sharingan2.jpg)

Ģeogrāfija.


Karte

Valstis

Hina nozīmē „cilvēku zeme” vai „cilvēku pasaule”. Hina ir plaša teritorija liela kontinenta rietumos ar mērenu klimatu. Zeme rietumos robežojas ar lielo Okeānu, dienvidos ar Smilšu tuksnesi un Dienvidjūru, austrumos ar Stepēm un ziemeļos ar Baltajiem kalniem un Ziemeļu mežiem. Hanas zemi pārsvarā klāj meži un pļavas, tā ir samērā reti apdzīvota. Ziemeļu daļā ziemā parasti snieg, bet dienvidos – nē.

Aiz Hinas robežām ir citas zemes, kur dzīvo gan cilvēki, gan citas rases, bet par tām nekas daudz nav zināms.

Iedzīvotāji

Gandrīz visi Hinas iedzīvotāji ir cilvēki, kas runā vienā valodā. Lielākā daļa ir zemnieki un amatnieki, vienkārši ļaudis bez izglītības. Reliģija, māņticība, neiecietība pret citām rasēm un maģiskām būtnēm – tādas īpašības raksturo cilvēkus. Daudzi ar aizdomām raugās uz maģijas lietošanu un citu valstu iedzīvotājiem. Protams, ne visi ir tādi, bet nomācošs vairākums gan.

Citu rašu pārstāvji parasti dzīvo vientuļi, prom no cilvēku apmetnēm, citādi viņiem draud paverdzināšana vai iznīcināšana. Vispār par citām rasēm nekas daudz nav zināms, vienīgi tas, ka tās eksistē un parasti ir nedraudzīgas pret cilvēkiem, lai neteiktu - naidīgas.

Bez parastajiem dzīvniekiem eksistē arī mītiski radījumi, kuriem piemītot maģiskas spējas, tomēr lielākā daļa no tiem ir mērķtiecīgi iznīcināti un atlikušie vairās no cilvēkiem.

Ienaidnieki

No tuksneša dienvidos un stepēm austrumos Hinā reizēm iebrūk sirotāji – orki, troļļi, citi līdzīgi radījumi, kā arī cilvēki barbari. Parasti iebrucēji tiek satriekti un padzīti, tomēr nereti tādi iebrukumi nodara lielu postu.

Mošķi ir neradījumi, kas dzīvo Hinā, to izcelsme ir neskaidra. Kaut kas līdzīgs maģiskiem zvēriem, ļaunu lāstu upuri vai Radītāja sodu saņēmušas dvēseles – katrs var domāt ko grib. Kopumā mošķu ir maz, cilvēki viņus nesaudzīgi izkauj un vairums slēpjas pazemē, dziļi mežos vai kalnos. Viņi uzbrūk un barojas no citām dzīvām būtnēm, spēj izplatīt Sērgu, kas var cilvēkus pārvērsts par mošķiem. Daļai mošķu piemīt maģiskas spējas. Vairums ir augumā līdzīgi cilvēkiem un samērā vāji. Gudri, spēcīgi mošķi, kurus dēvē par dēmoniem, ir retums.

Tumšie burvji nodarbojas ar aizliegtu maģiju – asins maģiju, kas ir varena, bet prasa dzīvības upurus. Šī maģija ir saistīta ar mošķiem, nekromantiju un citiem nolādētiem spēkiem. Visus, kas ar to nodarbojas, iznīcina templieši.

Maģija

Apvienojot ķermeņa fizisko enerģiju un dvēseles garīgo enerģiju, rodas spēks, ko sauc par Manu. Mana ir maģiskā enerģija. Manas līmenis katram ir citāds, kam tas ir lielāks, var radīt varenāku maģiju. Tiesa, daudz kas atkarīgs no koncentrēšanās spējām un zināšanām par burvestībām.

Iemācīties kontrolēt manu var jebkurš, taču tikai tie, kam manas līmenis ir augstāks kā vidusmēram var to izmantot arī bez burvestību apgūšanu. Piemēram, kareivji var izmantot manu, lai uzlabotu kaujas spējas, priesteri – dziedināt ievainotos, dziesminieki - apburt klausītājus ar savu uzstāšanos.

Reizēm cilvēkiem ar augstu manas līmeni arī bez jebkādas mācīšanās parādās instinktīvas maģiskas spējas, līdzīgas burvestībām, piemēram, vara pār uguni, vai kas tamlīdzīgs. Šādus cilvēkus sauc par hatriem. Tas ir sens vārds, kas var nozīmēt kā „svētīts”, tā „nolādēts”. Tā kā hatriem bieži vien ir līdzīgas spējas kā mošķiem un mītiskām būtnēm, cilvēki uz viņiem skatās greizi.

Dažas burvestības var iemīcīties jebkurš, bet tikai tie, kam maģijas izmantošana ir profesija, tiek saukti par burvjiem. Viņi lieto burvestības – buramvārdi, īpaši žesti, maģisku rīkus vicināšana vai kaut kas tamlīdzīgs. Burvestība ir maģiska formula, kas ļauj izlietot manu sev vēlamā veidā – izšaut uguns lodi, radīt ilūziju, apburt priekšmetus u.t.t. Jo garāka burvestība un jo vairāk burvju kopīgi buras, jo spēcīgāks rezultāts. Parasti burvis piesaistās vienam noteiktam elementam (zemei, ugunij, gaisam, ūdenim vai zibenim) tomēr viens burvis var lietot arī dažāda tipa burvestības. Visiem burvjiem ir jāpieder pie kādas ģildes, lai viņus varētu uzmanīt templieši un karaļi sūtīt karā, ja tāda vajadzība. Burvis, kurš izvairās no ģildēm, ir kas līdzīgs dezertierim un turams aizdomās par nodarbošanos ar melno maģiju.

Liela nozīme ir priekšmetu apburšanai, īpaši militārajā jomā. Piemēram, metāla bruņas un ieroči ir vāji pret zibens maģiju, tāpēc bruņinieki nolīgst burvjus, kas noburtu bruņas aizsardzībai pret zibens burvestībām. Apburšana prasa daudz laka un pūļu, tāpēc tā ir dārga un apburtus priekšmetus var atļauties tikai dižciltīgie. Tāpat burvji ir radījuši portālus lielākajās pilsētās, kas ļauj vienā mirklī šķērsot lielus attālumus. Tiesa, tāds ceļojums maksā dārgi.
Spēcīgi apburti priekšmeti tiek dēvēti par artefaktiem un tie ir ļoti vērtīgi, nereti tiek izmantoti kā unikāla valūta.

Vēsture

Senos, tumšos laikos cilvēku ciltis bija uz iznīcības robežas varenu mošķu dēļ, Pret mošķiem karoja elfu un rūķu varenā impērija, bet arī tā gāja bojā. Tad Radītājs atsūtīja Mesiju, ceļojošu mūks, kurš pirmais no cilvēkiem spēja lietot maģiju. Viņš sakāva mošķu vadoņus un atbrīvoja cilvēci no šīs nelaimes. Visu mūžu viņš pavadīja, mācot citiem izmantot maģiju, līdz nomira un tika apglabāts nezināmā vietā. Tā vēsta senie stāsti.

Pēc tam cilvēku ciltis sāka apvienoties, pieņemties skaitā. Izmantojot maģijas un zobena spēku, tika iznīcinātas vai padzītas lielākā daļa mošķu un citu būtņu. Nodibinājās pirmās piecas karaļvalstis, kas vēlāk kļuva par Piecām Dižajām Valstīm. Vēlāk nodibinājās arī citas, mazākas karaļvalstis. Pēdējos gadsimtus Hinas vēsture sastāv no lielākiem un mazākiem kariem karaļvalstu starpā un pret dažiem atsevišķiem ļaunajiem burvjiem. Pēdējais lielais karš beidzās tikai pirms 15 gadiem.

Valstis un sabiedrība

Hinā galvenā loma ir Piecām Dižajām Valstīm – Konai, Kazei, Tsuči, Mizunai un Kaminarai. Tās ir lielvalstis, kas cenšas savā starpā ieturēt līdzsvaru. Ja līdzsvars izjūk, vienai valstij kļūstot stiprākai vai vājākai – sākas karš. Militāro spēku sastāda bruņinieku un kājnieku armijas, tomēr liela nozīme ir arī burvju ģildēm. Mazās valstis teorētiski ir neatkarīgs, tomēr atrodas pastāvīgā lielvalstu intrigu vidū. Būdamas militāri un ekonomiski vājākas, mazās valstis daudz vairāk cieš no sirotājiem, dabas katastrofām un citām nelaimēm. Bieži vien arī lielās valstis kārto savus rēķinus uz mazo karaļvalstu zemes. Pēdējos gadsimtos reti kad Hinā ir valdījis pilnīgs miers. Pat ja totāls karš nenotiek bieži, kaut kur vienmēr ir kāds sīks karš, sacelšanās, sirotāju iebrukums, pilsoņu karš vai cita veida asiņains konflikts.

Pār karaļvalsti valda karalis, kura vara ir atkarīga no paša autoritātes un dižciltīgo kopienas. Troni parasti manto karaļa pēctecis. Tomēr, ja pēctecis ir vājš valdnieks vai ir kāds cits augstmanis ar dižākiem nopelniem, tad dižciltīgie var ievēlēt citu karali. Protams, ja notiek pilsoņu karš, dumpis, vai sazvērestība, troni var iegūt arī asiņainā ceļā.

Vienkāršie ļaudis, zemnieki un amatnieki, ciena un godā dižciltīgos. Tirgoņi, kareivji, priesteri un burvji ir labākā stāvoklī, tomēr arī spiesti godāt augstmaņus, pie kuriem pieder armijas, priesteru un arī burvju elite. Turklāt augstmaņi drīkst sodīt ar nāvi vienkāršos ļaudis arī bez tiesas, ja tie viņus kaut kā ir aizvainojuši vai nokaitinājuši. Zemnieki drīkst sūdzēties tiesā vai karalim, ja augstmanis viņiem nodara pāri, bet reti kad tiesa nostāsies viņu pusē un pie karaļa zemniekiem grūti tikt klāt.
Godāšana nav tikai bailes no soda, bet arī dziļi iesakņojusies apziņa, ka tie, kas vienmēr valdījuši un vadījuši, labāk zina, kā to darīt. Zemnieks vislabāk māk audzēt labību, kalējs māk strādāt smēdē, bet karalis un augstmaņi māk vadīt valsti un karot. Tāda vienmēr bijusi pasaules kārtība un tāda tā arī būs.

Pēc Emanas dzīves laika sabiedrībā atzina sievietes vienlīdzību ar vīrieti (vismaz teorētiski). Sieviete drīkst nodarboties ar visām profesijām, ar kurām parasti nodarbojas vīrieši. Kopumā gan valda viedoklis, ka sievietei labāk derētu sēdēt mājās un audzināt bērnus. Ja sieviete kļūst par karotāju, burvi vai ko tamlīdzīgu, viņai esot stūrgalvīgs, lepns un spītīgs raksturs, un tādu labāk neprecēt.

Organizācijas

Burvju ģildes neapvieno burvjus ar līdzīgām burvestībām, bet burvjus no vienas nācijas. Katrā valstī ir tikai viena ģilde, tās mītne parasti atrodas valsts galvaspilsētā, likumsakarīgi, ka piecu lielo valstu burvju ģildes ir visvarenākās. Ģildes vada meistars, varens, pieredzējis un gudrs burvis, kuram ir liela ietekme valstī.

Burvju padome. Sākotnēji bija domāts, ka padome uzraudzīs visas ģildes, veicinās to sadarbību un cīnīsies ar tumšajiem burvjiem, tomēr tā kā ģildes pieslejas katra savai valstij un tumšos burvjus ķersta templieši, padomei ir maz ietekmes. Tajā ietilpst cienījami burvji, kas beiguši aktīvu darbību un būtībā devušies pensijā.

Templis – Reliģiska organizācija, kas pielūdz Radītāju. Katrā pilsētā ir vismaz viena svētnīca (templis), kur pulcējas Radītāja pielūdzēji un vada priesteris. Piecu lielo valstu galvaspilsētās atrodas sevišķi lieli tempļi, kurus vada virspriesteri. Bez priesteriem un mūkiem, pie Tempļa pieder arī templieši – bruņinieki, kas zvērējuši uzticību Templim un Radītājam. Viņi aizsargā priesterus, cīnās ar mošķiem, ķeceriem un tumšajiem burvjiem. Templieši un priesteri spēj izmantot manu citādi kā burvji. Ar manas palīdzību viņi māk dziedēt ievainojumus un mazināt maģijas efektivitāti pret sevi.
Kopumā Templis cenšas būt neitrāls militāros konfliktos, bet bieži vien tas neizdodas. Tāpēc arī nav vienota Tempļa vadītāja – Patriarha, jo to var ievēlēt tikai ar vienprātību visi virspriesteri.

Emanas roka. Reliģiska organizācija, kas vāc brīvprātīgus ziedojumus, lai celtu skolas un dziednīcas par kodu svētajai Emanai. Daļēji darbojas Tempļa pakļautībā.

Hatari. Nelegālu burvju un dezertējušu bruņinieku ordenis. Ielīduši dziļi pagrīdē. Plāno mainīt pastāvošo kārtību, kas valda Hinā. Par viņiem zināms ļoti maz, pārsvarā baumas. Bet pastāv jau labu laiku un tiek varas iestāžu vajāti.

Assasini. Profesionālu slepkavu un diversantu apvienība. Viņu vidū esot arī nelegāli burvji. Spējīgi ne vien slepkavot, bet arī sarīkot īstus terora aktus ar lieliem postījumiem. Kalpo tam, kas maksā vairāk, bet maksā dārgi.

Krēslas vilki. Tiek uzskatīta par varenāko zagļu, noziedznieku un kontrabandistu apvienību Hinā, noteicošā loma pagrīdes kriminālajā pasaulē. Kļūt par Vētras vilku ienaidnieku izvairās pat dižciltīgie.

Reliģija

Būtībā ir tikai viena reliģija – Radītāja pielūgšana. Radītājs radīja šo pasauli un visas būtnes uz tās, bet kad tās sāka darīt ļaunu, novērsās no tām. Cilvēki pielūdz Radītāju, lai kaut nedaudz izpelnītos viņa labvēlību un iegūtu cerības pēc nāves nonākt viņa tuvumā, garu valstībā. Dvēseles, kuras Radītājs nepieņem, nonāk tumšā bezdibenī, vai nepieņemtas klīst pa zemi, līdz kļūst par mošķiem (vismaz daži tam tic). Tiek uzskatīts, ka cilvēkam jādzīvo vienkārši, jābūt apmierinātam ar to, kas viņam ir. Tiekšanās izmainīt pasauli ar maģijas palīdzību pielīdzināma ķecerībai. Dēļ pieticības un maģijas noliegšanas, augstmaņi un burvji ir mazāk ticīgi, tomēr rēķinās ar priesteru ietekmi vienkāršās tautas vidū. Arī augstākie garīdznieki mēdz aktīvi iesaistīties politikā.
Emanas kults. Emana bija jauna sieviete, kas veltījusi savu dzīvi kalpojot Radītājam un cilvēkiem. Kad tumšie burvji gribēja uzsūtīt visai zemei mošķu Sērgu, viņa tos apturēja un apvienoja cilvēku karaļus. Pēc tam viņa uzsāka skolu un dziednīcu celtniecību, izmantojot brīvprātīgus ziedojumus. Nav zināms, kā viņa pameta šo pasauli. Daudzi tic, ka viņu uzrunājis pats Radītājs un pēc tam paņēmis pie sevis vēl dzīvu. Daži viņu sauc par Otru Mesiju.
Pastāv arī Mesijas kults, lai gan tā ir strīdīga lieta, jo priesteriem ne visai patīk, ka viņš mācīja izmantot maģiju. Bet par Mesiju klīst dažādi mīti un viņa maģiju arī var traktēt dažādi.

Stāsts

Kopš vairākās karaļvalstīs austrumos izcēlās karš, tirgotājiem un ceļotājiem nācās meklēt dažus jaunus drošus maršrutus. Viens no tiem veda cauri niecīgajai Teras karaļvalstij, kas atradās Vidusjūras rietumu krastā starp Kazi un Tsuči. Obejs manīja, ka šī nabadzīgā zeme pieredz pēkšņu uzplaukumu – daudz jaunu, steigā uzceltu tirgotavu un traktieru pilsētās un ciemos, kas atradās ceļa malā. Ceļotāji, īpaši tirgoņi, vienmēr tika laipni sagaidīti.
Izņēmums bija nelielā Arenas pilsēta, kuras sargi Obeju un viņa kravu rūpīgi pārbaudīja, bet ļaudis likās drūmi un nerunīgi, varētu domāt, ka pilsētā plosās sērga. Obejs kļuva ziņkārīgs un drīz vien pamanījās nodibināt sakarus ar kādu vietējo amatnieku un apjautājās, kas tad pilsētā notiek.
- Gadiem mēs dzīvojām klusi un mierīgi un bijām priecīgi, kad ceļotāji un zelts sāka plūst straumēm. – stāstīja podnieks vārdā Bens, - Bet ja Radītājs tev uzsmaida, tad noteikti parādīs arī drūmu vaigu. –
- Kas tad notika? – Obejs vaicāja.
- Dižciltīga lēdija ar pavadoņiem un bruņiniekiem ceļoja cauri mūsu zemei. Viņa apmetās savrupnamā, tur. – podnieks parādīja uz pakalnu, kur vairāki nami bija pilnīgi vai daļēji nodeguši. Vēl tagad varēja saost deguma smārdu.
- Izcēlās ugunsgrēks? – Obejs minēja.
- Th! Ja tik vien būtu tā nelaime! Naktī lēdijai uzbruka kaut kādi nelieši, kas turklāt mācēja burties – pielaida uguni ēkām, nokāva viņas bruņiniekus un citus ļaudis, kas gadījās ceļā... Pati lēdija tik tikko paspēja ar diviem kalpiem patverties pie pilsētas sargiem, kas steidzās palīgā. Turklāt pilsētā bija arī daudzi ceļojoši bruņinieki un burvji! Ar visiem galā netikt, ne? Vārdu sakot nelieši aizbēga un netika atrasti, bet lēdiju ielika cietoksnī zem templiešu apsardzes, ja nu kas. Aizsūtīja ziņu karalim.
- Jā, jums bija nopietna nelaime. – Obejs drūmi palocīja galvu.
- Ja vēl būtu tikai tas! – izsaucās podnieks. – Visi bija sašutuma pilni un metās meklēt neliešus, bet visi, kas palika ārpus pilsētas pa nakti, pazuda. Tad arī parastie ļaudis ārpus pilsētas sāka pazust, tāpat kā aitas kalnos. Vairakkārt tika saindētas pilsētas akas, bet vainīgie netika pieķerti! Turklāt nav ziņas vai palīdzības arī no karaļa. – Bens jau izklausījās izmisis. – Tie nelieši darbojas naktīs, neredzami kā ēnas. Sardze ir bezspēcīga un baidās pamest pilsētu, lai šos meklētu, viņi cer, ka izdosies šos satvert pilsētā. Mums atliek tikai gaidīt, kad vēl kāds parādīsies, vai kad tiks saindēti pēdējie ūdens krājumi.
Tagad daudzi domā, ka būtu labāk, ja šī kundzīte dotos prom. Tad mūsu nelaimes beigtos. -
- Nu, bet ja viņa pametīs pilsētu... –
- Bet vai tāpēc jācieš jums visiem? Dižciltīga, vai nē, bet nomērdēt visu pilsētu, lai izglābtu sevi, tad nomērdēja visu mūsu līdzjutību. – podnieks cieti noteica.
Obejs drūmi pamāja ar galvu un vairs neko neteica. Viņš nodomāja, ka pēc iespējas ātrāk jādodas tālāk. Ja ne šodien, tad rīt noteikti.
Tad atskanēja kliedzieni pilsētas laukumā, kas satrauca visus ļaudis. Cilvēki steidzās uz laukuma pusi un Obejs līdz ar viņiem.
Laukuma vidū bija nostājies vīrietis melnā mētelī, kura apkakle aizdedza pusi sejas. Viņu bija aplenkuši pilsētas sargi ar paceltiem zobeniem, bet neviens neuzbruka, jo vīrietis turēja sev priekšā divus bērnus, piegrūdis tiem pie rīklēm dunčus. Pilsētnieki turējās nostāk un likās pagalam satriekti.
- Laid viņus vaļā, nelieti! – uzsauca sardzes priekšnieks. – Liec mierā bērnus un mēs ļausim tev iet! –
- Es neesmu ieradies, lai bēgtu, bet nodotu ziņu. – vīrietis ierunājās tukšā, neskanīgā balsī. – Atlaidiet sievieti, kura nolādēta. To sievieti, kuru jūs slēpjat. Jeb viņas lāsts kritīs uz jums. Tas, kas notiek, ir tikai sākums. Padzeniet viņu prom, jeb būs sliktāk. Esmu jūs brīdinājis. –
- Skaidrs, bet tagad atlaid bērnus! – sardzes priekšnieks sauca.
Vīrietis paklausīja un atkāpās no bērniem. Tūlīt viens strēlnieks no jumta cauršāva vīrieša krūtis ar bultu. Sardzes kapteinis lika pārtraukt uguni, bet tam vairs nebija nozīmes. Vīrietis pēkšņi uzliesmoja un sāka degt, taču neizlaida ne skaņas. Viņš sabruka zemē un turpināja degt, līdz palika pāri vien pārogļojies līķis pārsteigto kareivju acu priekšā. Ziņa par to, ka lēdija ir nolādēta, vienā mirklī izplatījās pa visu pilsētu.

Kad nākamajā rītā Obejs devās prom no pilsētas, viņš pamanīja pilsētas laukumā lielu paziņojumu:
„Dižciltīgai lēdijai vajadzīgi pavadoņi un aizstāvji ceļojot uz ziemeļiem. Atlīdzība bagātīga. Pieteikties pie sardzes kapteiņa Kiba”
Cauri Arenai ceļoja daudzi bruņinieki, burvji un līdzīgi ļaudis, kas spētu kalpot par apsargiem, Atlika tikai cerēt, ka būs pietiekami daudz drosminieku, kurus nebiedētu ne uzbrucēji, ne iespējamais lāsts.



Pieteikšanās spēlei.


Uz spēli attiecas visi parastie LS noteikumi. Spēli sākšanas datumu paziņošu, kad savāksies pietiekams spēlētāju skaits, vēlams, vairāk kā pieci.
Spēle ir orientēta uz spēlētājiem, kas var postot regulāri un samērā bieži. Būtu vēlams vismaz viens posts dienā.

Labprāt palīdzēšu ar tēlu veidošanu, atbildot uz jautājumiem, sniedzot papildus informāciju un palīdzot iejusties spēles pasaulē.

Ieteicams izvēlēties piederību pie kādas noteiktas klases:
Karotāji – bruņinieki, zobenmeistari, cīņas meistari vai vienkārši kaušļi.
Skauti – pēdziņi, mednieki, strēlnieki, zagļi, izlūki.
Burvju tips.
Garīdznieki – priesteri, mūki, dziednieki.

Varbūt arī citi varianti, bet es vienkārši norādīju virzienu. Tēliem derīgi mācēt ko derīgu, citādi viņi nederēs dižciltīgās lēdijas apsardzei.
Vairāk par to, kā darbojas maģija vai kā izmantot manu aprakstīšu katram, atkarībā no tā, pie kāda tipa viņš vairāk piederēs.

Anketa jāsūta man uz PZ. Kad tā tiks apstiprināta, došu atļauju anketu ievietot ATD spēles pavedienā.

Anketa:

KODS

[b]Vārds:[/b]
[b]Vecums:[/b]
[b]Ārējais izskats:[/b]
[b]Dzīvesvieta:[/b]
[b]Ģimene:[/b]
[b]Nodarbošanās:[/b]
[b]Prasmes:[/b]
[b]Spējas:[/b]
[b]Biogrāfija:[/b]
[b]Raksturs:[/b]

*Ārējam izskatam var pievienot tēla bildi.
*Prasmes ir ar maģiju nesaistītas spējas. Uzlauzt atslēgas, orientēties mežā, izdzīvot mežonīgā vidē, gatavot ēdienu u.t.l. Vēlams nepārspīlēt, jo neviens nemāk pilnīgi visu.
*Kādā veidā izmanto manu. Pieļauju, ka dažiem tēliem var būt kāda neparasta maģiska spēja. Burvji apraksta kādu maģijas elementu pārvalda un kādas burvestības prot (apmēram 5 dažādas, pārrunāt ar GM pa PZ)
*Biogrāfijā min, kur dzimis, audzis, kas svarīgs dzīvē noticis līdz šim
*Raksturā īsi apraksta galvenās personības iezīmes.

Šo rakstu rediģēja Elony: 11.09.2010 09:46

[Roviela]

Vārds: Keitaro
Vecums: 28
Ārējais izskats:
(IMG:http://img.photobucket.com/albums/v32/Roviela/Keitaro_SanoKazuhiko.jpg)
Dzīvesvieta: Tsuči valsts, neliels ciemats kalnu piekājē netālu no Ivagas.
Nodarbošanās: pavadonis kalnos (rendžers/skauts)