LARP mērķi, a ko mēs tur vispār darām? Opcijas

[Andza]

Jau pirms tam bija pavīdējušas idejas par to, ka pašreizējā latviešu larpu komūnā (par krievvalodīgo plūsmu neko nezinu) valda zināma spēlētāju krīze. Gribēju izvērst diskusiju par to, cik patiess ir šāds situācijas novērtējums.

Nav šaubu par to, ka zināmu problēmu var just. Savādnieki GMi, laika gaitā ir turpinājuši attīstīt savas spēļu veidošanas un vadīšanas prasmes. Taču spēlētāji laika gaitā ir kļuvuši ar mantiņām, tērpiem bagātāki, ar daudzu larpu pieredzi bagātāki, bet vai tāpēc labāki spēlētāji? Vai šī te pieredze nav nokāvusi kaut kādu entuazismu, aktivitāti un gatavību mesties tajā un ieguldīt no sevis gana daudz?

Bet varbūt pie vainas vairāk ir vecums, vienkārši, cilvēkiem, kas vairs nav skolnieki, neizbēgami ir daudz vairāk laika (jo sevišķi pašreizējā ekonomiskajā situācijā) jāvelta citām dzīves problēmām, un viņi ir pārāk gurdeni, lai veltītu entuazismu un enerģiju?

Vai varbūt pie vainas ir pašas kurbijkurnes kā larpu resursa nīkšana ārā (HP grāmatas galu galā beigušās), un tas vairs neuzrunā tik plašu cilvēku loku, tāpēc pašlaik viss ir reducējies uz kaut ko tādu lokālu?

Bet varbūt viss ir tāpat kā pirms pieciem vai vairāk gadiem, un mēs vienkārši ņerkstam?

[Durbals]

Cik man zināms, "krīze" nozīmē situāciju, kur uz priekšu var tikt vienīgi tad, kad izmaina savu domāšanu, jo līdzšinējā sevi ir izsmēlusi.

Piedāvāju ķecerīgu, bet nopietnu jautājumu: a ko mēs visi šeit vispār darām?

Jeb citiem vārdiem - kādi ir mērķi?

Lūk, daži piemēri.
Ja cilvēkiem mērķis ir izklaidēties (kā vienam otram no tiem pieminētajiem, kuri nepakļaujas noteikumiem, lieto ugunsdziras utt.), tad skaidrs, ka tādam cilvēkam LARP nebūs ilgstoša nodarbe. Viņiem vispiemērotākās ir kompānijas tipa spēles, kā, piemēŗam, www.Freeformgames.com - kuras ilgst 3...4 stundas, domātas ballītei, tusiņam.
Starp citu, ceru pats drīzumā pabeigt savu versiju ar nosaukumu "Jaunkurzeme", par hercoga Jēkaba laikiem - varbūt te varēšu atrast beta-testētājus? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)
Šo spēli var padarīt par (kaut nelielu) ienākumu avotu. Un tas, lai arī varbūt riskanti, kā jau viss, kas ar komerciju saistīts, varbūt varētu ienest zināmu dzīvības dvesmu Latvijas larpiešu aprindās.

Ja tā ir ieiešana fantāzijas virtuālajā realitātē, tad kino vai jaunākā datorspēle būs spēcīgs konkurents, jo prasa mazāk resursu - un ne tikai! Man ir dēls programmētājs, kurš caurām dienām spēļukus spēlē. Reiz aicināju aiziet paLARPot - vai zināt, ko viņš atbildēja? Tas viņam esot par šerpu. Labāk, ka PC skrīns kā interfeiss pa starpu. Ko tas nozīmē? LARP prasa zināmu drosmi, kuras daudziem vienkārši pietrūkst. Un ir jāatrod, kā jaunu cilvēku ieiešanu LARP vidē padarīt interesantāku, aizraujošāku un varbūt arī mazāk stresainu.

Pats divreiz gribēju piedalīties brīvdabas spēlēs, taču kaut kas traucēja. Tad vienugad nolēmu - tagad vai nekad, un, tā kā Latvijā sezona bija noslēgusies, aizbraucu uz Lietuvu. Teikšu tā - salīdzinājumā ar "Gredzenu pavēlnieku", kura nobeigumu pavēroju Lilastē, tas bija visai šķidrs, taču pirmajai reizei derēja braši. Un ko es atradu? To, ka bail rīkoties, kad jāveic izšķirošā darbība (biju iecerējis noslaktēt vienu ļaunu ekspluatatoru). (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)
Kad sadūšojos, bija par vēlu. Citi bija pasteigušies...

Pēc mana redzējuma, LARP ir lielisks variants, metode, kā iziet ārpus savas šaurās pasaulītes robežām, kā izkopt kaut kādas iemaņas, ko reālā dzīvē izdarīt daudz grūtāk. Vārdu sakot, izmantot brīvdabas lomu spēles kā psiholoģiskus treniņus. Godīgi sakot, nesaprotu, kāpēc nevienā no forumiem, kurus esmu apmeklējis, par to netiek runāts. Jo, ieguglējot "lomu spēles", uzreiz var novērtēt, cik plaši tās tiek izmantotas biznesa pasaulē.

Ko ar to gribu teikt? To pašu, ko man teica Aļohins: spēlētāji mēdz iesēsties vienās un pašās sliedēs. Ja orks, tad orks; ja elfs, tad tikai elfs. Cilvēka lomu spektrs nepaplašinās, jaunas iemaņas neattīstās, un ar laiku sāk zust garša. Nekā jauna. Protams, būs vienmēr cilvēki, kuriem nepietiks dūšas iesēsties nepierastā lomā, un tur grūti ko mainīt. Bet, ja piedomātu tieši pie spēles kā treniņa aspekta, tad varbūt varētu iesaistīt, teiksim, izglītības sistēmu? Manuprāt, nav labāka līdzekļa, kā apgūt, teiksim, vēsturi, kā iesaistīt skolēnus lomu spēlēs, sākot ar savu kventu rakstīšanu un beidzot ar jaunu spēļu izstrādi.

Protams, te ir vesela gūzma jaunu šķēršļu. Bet varbūt tieši šeit ir tas lielakāis solis uz augšu? Jauns izaicinājums un jaunas izaugsmes iespējas? Arī iespējas piesaistīt zināmu finansējumu, kaut vai tad, kad izdosies ieinteresēt kādu TV kanālu? Protams, tas prasīs arī citu jomu speciālistu iesaistīšanu spēles meistaru komandā (pedagogi, psihologi) - jā, saprotu, ka tas ir far out, bet slikts esot tas ierindas orciņš, ka negrib kļūt par nazgulu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/two_handed.gif)

Galu galā - tās bija vienīgi manas fantāzijas. Atkārtošu jautājienu: kādi ir Jūsu mērķi šajā tik aizraujošajā un vērtīgajā jomā? Jo virzība uz priekšu notiek tikai tad, kad cilvēkam ir konkrēts mērķis. Un, kā NLP meistari saka, "pareizi nospraustiem mērķiem piemīt tā apbrīnojamā īpašība īstenoties it kā pašiem no sevis".

GV
www.laimesskola.lv

[Roviela]

CITĀTS(Roviela)
Neesmu pārliecināta, ka es, personīgi, vēlētos šai savai izklaidei pievērsties profesionāli.

Vai tad es to tiku prasījis? Tas jau esmu es, kas to vēlētos izdarīt.

Nē, bet man radās iespaids, ka tieši tādus cilvēkus Tu meklē. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

CITĀTS(Roviela)Tas ir pavisam savādāk, kā saka, darbs ir darbs, un vaļasprieks ir kas cits.

Aiaiaiai. Vēl viens cilvēciņš, kam (tāpat kā man...) ieborēta pilnīgi nepareiza dzīves stratēģija... Steidzami palasi rakstu sēriju "Darbs, ko veikt esam dzimuši"!!!
Es esmu staigājoša ilustrācija tam, ka tā dzīvot un strādāt nevajag. Un tici, kad 40-50 gadu vecumā nāk atskārsme par izniekotu pusi dzīves, ir gan nejauki, gan grūti mainīt.

Vienreiz strādāju izdevniecībā par maketētāju. Darbs cauru dienu pie datora, bīdot klucīšus, bildītes un tekstus. Tikko pārmij pāris vārdus ar blakussēdošo kolēģi, izskrien šefiene un dusmīgi bola acis. Kādēļ tur tiku strādājis? Nu, kā saka, darbs ir darbs... Vienu rītu pieceļos, bet kājas ļimst, speka nav, nevaru izvilkties laukā no mājas. Tobrīd apmeklēju hipnoterapijas semināru ciklu, tāpēc, dabiski, prasīju savai zemapziņai, kas par lietu. Atbilde bija momentāna un tieša: "Darbs riebjas"! Kamēr biju jauns, pietika enerģijas, ko tādā veidā dedzināju, strādājot neinteresantu darbu naudas dēļ. Tagad esmu vecāks, enerģijas maz, un to vairs vnk nevaru izturēt... Ja kādreiz sastopat pārdevēju, ierēdni, skolotāju, utt., kas darbā ir nīgrs un burkšķ uz klientiem, tad ziniet - arī viņam ir ieborēta nepareiza pieeja darbam.

Dzīve ir pārāk īsa, lai to izniekotu naudas dēļ - turklāt paradokss ir tāds, ka ilgtermiņā darbs, kas sakrīt ar kādu no vaļaspriekiem, dod arī labākus ienākumus. Pie kāda ārsta (pavāra, galdnieka, utt.) iesiet? Pie tā, kuram darbs ir vienīgi peļņas... nu, varbūt vēl prestiža... avots? Vai pie tā, kam tas ir aicinājums, sirdslieta un dzīves misija? Vienīgi pēdējā variantā cilvēkam pietiek entuziasma visu laiku papildināt zināšanas, paaugstināt kvalifikāciju - un izstarot optimismu. Esmu šādus cilvēkus saticis pat Latvijā, lai gan Rietumvalstīs tādu, nenoliedzami, ir vairāk. Pasvītroju - ne tāpēc, ka viņiem dzīves līmenis augstāks, tas nozīmētu sajaukt cēloņus ar sekām.

Protams, pilnīgi iespējams, ka Tev īstais aicinājums patiesībā ir pilnīgi cits, to es (vēl) nevaru zināt.

Tu mani nesaprati. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Dari, ko vēlies, bet ļoti daudziem, lai neteiktu - visiem darbiem nāk klāt tas, ko sauc par pienākumu. Tikai pilnīgam vaļaspriekam, piedevām, kas nav ne no viena atkarīgs (arī utopija, protams) tā nav.
Es nespēju strādāt tikai naudas dēļ, un to arī nedaru. Strādāju darbu, kas man, ja nu ne pilnībā, bet vismaz lielā mērā rada gandarījumu. Tieši to nozīmē "darbs ir darbs un vaļasprieks ir vaļasprieks". Darbu nevar nepadarīt, vaļasprieku vienmēr atliek līdz brīdim, kad to gribās darīt, bet tāda entuziasma uz kaut ko, ko varētu darīt no rīta līdz vakaram un pat negulēt - man nemaz nav.

Tomēr, zini, Sindrai ir taisnība. Tā publika, kas apgrozās te - tā jau lielākoties ir tikusi līdz tam - "paņēmu no tā visu, ko man vajadzēja". Es, personīgi, esmu aizvirzījusies uz rekonstrukciju.
Domāju, savā pieredzē padalīsies, domāju, arī ar padomiem nebūs skopi, bet entuziastiski iededzināt, šaubos, vai vēl izdosies.